Atskatoties uz savu spēlētāja karjeru, ko izceltu?
Visa mana karjera ir nejaušību ķēde. Bet, no otras puses, tas viss laikam bija arī likumsakarīgi. Grāmatā detalizēti iztirzāts katrs mans solis. Tur var redzēt, ka ik pa laikam patrāpījās nejauši cilvēki, kurus nepazinu, bet kuri nospēlēja svarīgu lomu manā karjerā. Taču visa pamatā – mans darbs. Katru dienu, gadiem ilgi. Un treneri, kuri mani mudināja. Sākot jau ar [Juriju] Andrejevu, ar kuru braucām pa visādām treniņnometnēm, mēnešiem ilgām, prom no vecākiem, ar raudāšanu naktīs... Daudz nejaušību, bet es veicu milzu darba apjomu, kas nedrīkstēja palikt bez atalgojuma.
Viens piemērs – es vienmēr dzīvoju šaubās. Neticēju, ka spēšu to sasniegt. Pat pēc līguma parakstīšanas Anglijā domāju – ko lai es daru šādā līmenī? Fantastika! Kāpēc viņi vispār mani nopirka? Te ir cits līmenis, citi ātrumi, es nekur nepagūstu, nesaprotu...
Arī jauniešos spēlējot, es vienmēr šaubījos, un tās šaubas mudināja mani censties nedaudz vairāk. Tagad visi saka, ka jātic saviem spēkiem, jābūt pārliecinātam, es sasniegšu to un šito... To saka visās psiholoģijas grāmatās! Bet es tā nedarīju. Tagad es runāju ar jaunajiem spēlētājiem, un viņi visi savās domās praktiski ir jau tur (rāda uz augšu). "Esmu jau tur, man palicis tikai nedaudz," viņi saka. Varbūt tas ir arī labi, varbūt tas viņiem palīdzēs patiešām nokļūt visaugstākajā līmenī. Bet, sevi atceroties, es visu laiku domāju: "Nu, labi! Nespēšu es to!" Atceros, no Anglijas zvanīju mātei un teicu, ka nevajag man ne līgumu, ne naudu, ka braukšu mājās, ka jānovērtē savas spējas adekvāti. Bet es tomēr devos laukumā, trenējos, centos. Un beigās arī sanāca. Vienā vārdā to laikam var saukt par pieticību. Laikam daļēji arī tāpēc grāmatu nelabprāt rakstīju. Vienmēr esmu bijis pieticīgs. Ne ar kompleksiem, bet piezemēts. Man nepatika uzmanības meklēšana.
Tagad ir Facebook, Instagram... Kad vadīju izlasi, aizliedzu spēlētājiem treniņnometnēs izmantot sociālos tīklus. Spēlētāji visu laiku ar mani strīdējās par to: "Mums to vajag!" Un, jā, laikam ir pienācis tas brīdis, kad bez tā vairs nevar dzīvot. Es tomēr uzskatu, ka jākoncentrējas tikai futbolam, jābūt askētiskam. Bērns būdams, pirms spēlēm gāju prom no vecākiem, lai pabūtu viens, ne ar vienu nerunāju. Vēlāk tāpat ar sievām. Es neesmu vienkāršs cilvēks sadzīvē! Tas ir skaidrs. Dažas dienas pirms spēlēm ar mani nedrīkstēja runāt – biju uzvilkts, nervu kamols. Tā es gatavojos spēlēm.
Stāsts par to, ka Teo Volkots un Garets Beils tev tīrīja bučus Southemptonā, ir tēlains pārspīlējums vai tieši tā arī bija?
Tā patiešām bija. Neatceros, vai tieši Teo vai Garets, bet akadēmijas audzēkņi tīrīja bučus pirmās komandas spēlētājiem. Un par to viņi saņēma honorāru uz Ziemassvētkiem. Kaut kas ap 100–150 mārciņu laikam bija. Viņi visi tur mainījās, katrs jaunietis tika piesaistīts kādam pirmās komandas spēlētājam. Cik saprotu, tas nebija obligāti, bet brīvprātīgi. Tā bija pieņemts, tāpēc neviens no tā nevairījās.
Cik grūti bija iztikt gadu bez futbola?
Es jau vairs neatceros, kas bija. Neteiktu, ka slēpos, lai gan pāris mēnešu nebiju spēlēs. Uzskatu, ka tas ir normāli. Ja godīgi, joprojām pēc izlašu spēlēm neguļu. Piemēram, pēc mača ar Kazahstānu. Pārdzīvoju tāpat, it kā aizvien būtu galvenais treneris. Visu laižu caur sevi. Sākumā bija ļoti grūti skatīties uz tiem pašiem spēlētājiem, kurus trenēju. Domāju, tas ir normāli. Tie treneri, kuriem tā nav, manuprāt, ir no dzelzs. Citādi nespēju to izskaidrot. Jā, dažus mēnešus vienkārši centos atgūties, notrulināt emocijas, kuras bija atkailinātas un saasinātas. Pēc tam sāku parādīties ļaudīs.
Visu interviju ar Marianu Paharu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 26. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!