Taču, neskatoties uz fizisko nogurumu, Argentīnas un Nīderlandes treneri paši arī norādīja uz veidu, kādā to var pārvarēt – raksturu. "Ar darbu, pazemību un nopietnību mēs darīsim visu iespējamo, lai veiktu ceļu uz virsotni," solīja Savelja. "Redzēsim, vai tam ir otršķirīga nozīme. Fakts, ka mēs spēlējām vēlāk un Vācija savas spēles likteni izšķīra jau pirmajā puslaikā, tāpēc varēja piebremzēt otrajā, turklāt mums bija jāpieliek visas pūles un jāizlej pēdējā sviedru pile, lai iekļūtu finālā."
Nīderlandes uzveikšanai pusfinālā Argentīnai vajadzēja sadedzināt ne tikai daudz kaloriju, bet arī vairākas nervu šūnas, jo uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešami 11 metru sitieni, kuros par galveno varoni kļuva dienvidamerikāņu vārtsargs Serhio Romero. "Fināls ir viena atsevišķa spēle, kurā viss kas var notikt, jo arī veiksme šādā mačā ir svarīgs faktors," uzreiz pēc triumfa pār Nīderlandi teica Romero.
Runājot par Vāciju, tad tās priekšrocības pār Argentīnu nav tikai labākas fiziskās kondīcijas dēļ, bet arī tāpēc, ka tai ir daudz plašākas sastāva iespējas. Faktiski katrā pozīcijā viņiem ir vismaz divi līdzvērtīgi kandidāti, taču tas vien nedod nekādus bonusus – vēl jau Joahimam Lēvam ir jātrāpa ar sastāva izvēli, kas līdz šim čempionātā ne vienmēr ir izdevies. Piemēram, turnīra sākumā uz sevi liktās cerības neattaisnoja Mario Getce, nepārliecinoša bija sākotnējā iecere spēlēt ar četriem centra aizsargiem, tāpēc nācās reanimēt Filipu Lāmu viņam ierastajā labās malas aizsarga pozīcijā, ceturtdaļfinālā pret Franciju neizteiksmīgi spēlēja Miroslavs Kloze, bet pussargs Mesuts Ezils vispār ir blāva ēna tam, kāds viņš bija iepriekšējos lielajos turnīros... Labā ziņa Vācijas faniem gan ir tā, ka allaž uzradās kāds cits varonis, kas pavilka sev līdzi visu komandu. Visbiežāk tas, protams, bija Tomass Millers un Andrē Širle, bet arī citi ik pa laikam svarīgos brīžos izlīdzēja. Un tas ir viņu lielākais trumpis – visi vienlīdz bīstami, tāpēc briesmas draud no visiem vāciešiem, kas ir laukumā.
Savukārt par Argentīnu to gan nevarētu teikt. Lionels Mesi un Havjērs Maskerano savus pienākumus veic uz desmit ar plusu, bet no daudziem citiem tika gaidīts vairāk. Sevišķi jau no uzbrucējiem Gonsalo Igvaina un Serhio Agvero. Taču, kā jau pēc uzvaras pār Nīderlandi teica Romero, vienā atsevišķā spēlē var notikt jebkas, par ko ikviens varēja pārliecināties Brazīlijas un Vācijas pusfināla mačā. Finālā tādu uguņošanu diez vai vajadzētu gaidīt, bet pavisam to izslēgt arī nevar.
Savukārt van Gāls atklāti paziņoja, ka, viņaprāt, spēlēm par trešo vietu PK nemaz nevajadzētu būt, jo var gadīties, ka turnīru labi aizvadījušai komandai mājup nākas braukt ar diviem zaudējumiem pēc kārtas.