Kāpēc tā arī neizdevās realizēt nevienu no skaitliskā vairākuma iespējām?
Es domāju, ka mums bija tīri labs vairākums. Patiesību sakot, manuprāt, tas mums šodien bija viens no labākajiem, kāds jebkad bijis. Ripa labi staigāja, bija saasinājumi, bija metieni.
Bet vārti tā arī netika gūti.
Tā jau ir tāda nianse: iekrīt vai neiekrīt, bet mēs visu laiku tikām iekšā zonā. Ripa kustējās, bija metieni. Es domāju, ka pa lielam mums par parādīto sniegumu vairākumā vispār nav, par ko kaunēties.
Bija kaut kādas konkrētas norādes, kā spēlēt vairākumā - mest no zilās un tikt pie ripas vārtu priekšā?
Mēs spēlējām savu hokeju. Godīgi sakot, man pat ir bišķiņ gandarījums par to, ka krievi ļoti respektēja mūsu vairākumu, jo viņi negāja aktīvi mums pretī. Tas liecina, ka viņi arī bija bišķiņ sabijušies no mūsu vairākuma. Mazliet pietrūka veiksmes. Un ja reiz tā, tad mēs to vienkārši nebijām nopelnījuši. Nebijām izdarījuši pietiekami daudz.
Par ko runājāt ģērbtuvēs pēc pirmā perioda?
Ka viss ir kārtībā un ka tieši tā mums arī jāturpina.
Kāpēc sanāca tieši pretēji?
Viena ātri pieļauta sīka kļūmīte, un uzreiz mūs par to sodīja. Es domāju, ka tas bija tāds gols ar veiksmes palīdzību - ripa kaut kur pa zemi iespurdza. Pa lielam rēķinam, visus golus savos vārtos atvedām paši. Domāju, ka treneru korpuss būs mazliet pikts, jo golus atvedām ar stulbām kļūdām.
Kā juties, spēlējot šādā atmosfērā?
Atmosfēra mani vispār neuztrauca. Man bija pilnībā vienalga.
Kā un kāpēc komanda saņēma divu minūšu noraidījumu par laika vilcināšanu?
Palika viena sekunde piecatā pret trīs. Bija tāds troksnis, ka spēlētāji nedzirdēja, bet treneris jau sūtīja vārtsargu atpakaļ laukumā. Mēs izgājām laukumā sešatā, un tiesnesis atrada iemeslu iedot noraidījumu. Tiesneši visu spēli piesējās par sīkumiem - te nepatika, ka krekls aizlocījies, te vēl kaut kas.