Šis varētu būt viens no sāpīgākajiem zaudējumiem?
Varu piekrist, jo gribējās turpināt turnīru. Spēle bija labāka nekā iepriekšējā, bet katrā spēlē ir kādas šūpoles. Ja tajā neveiksmīgajā spēlē (pret Slovākiju 2:5 – aut.) pie 2:3 mēs iemestu trešos vārtus, kas to lai zina – arī tādā ir iespēja "ieķerties". Šodien bija kvalitatīvāka spēle. Arī tādu nav iespējams noturēt vienā līmenī. Kad aizgāja viss šūpolēs, tad dāņi bija veiksmīgāki.
Vai nepatīkamāks ir 2014. gadā Sočos piedzīvotais zaudējums Kanādai, kad izmisīgi aizsargājāmies, tomēr nācās samierināties ar 1:2, vai šodienas, kad bija lielāka ripas kontrole, tomēr uz tablo palika 2:3?
Hokejs tomēr ir pamainījies. Kopš spēles ar Kanādu ir pagājuši astoņi gadi. Ko mēs mānīsimies, pret Kanādu izgājām kā pundurītis vai mazs cinītis – sauksim to, kā gribam, un mēs to lomu pieņēmām. Tāpat zinājām, ka būs kaut kādi momenti, un vienu ripu arī iemetām. Šobrīd jau ir tā, ka, lai arī kāda komanda nāktu pretī, mēs cenšamies uzspiest savu spēles stilu un savu spēles zīmējumu. To arī gribējām izdarīt šodien. Bija diezgan garš nogrieznis, kad mums tas izdevās, bet es nekādu jaunu noslēpumu nepateikšu. Hokejā uzvar komanda, kura iemet vairāk. Rezultāts bija 2:1, mums bija momentiņi, mēs neizmantojām, savukārt pretinieks iemeta. Kas iemet vairāk, tas vinnē.
Komanda apzināti gatavojās šai spēlei, jo valdošo noskaņojumu pret Slovākiju un šodien pret Dāniju nevar nemaz salīdzināt?
Jā, mēs apzinājāmies, ka cīņā par medaļām esam tādā pašā pozīcijā kā citas komandas. Zinājām, ka tāds ir turnīra formāts, tāpēc arī gatavojāmies šai spēlei. Protams, ideālā variantā vajadzēja uzvarēt trīs spēles pēc kārtas un tad varētu gaidīt pretinieku ceturtdaļfinālā, bet bija jau pirms olimpiādes nojauta, ka to, vai turnīrs bijis labs vai slikts, noteiks ceturtā spēle.
Tavai paaudzei šī bija pēdējā iespēja kaut ko lielu sasniegt, ņemot vērā konkurenci?
Jebkurā komandā ir dažādas paaudzes. Vajag gan jaunību, gan arī pieredzi. Nevar teikt, ka vienā turnīrā būs viena paaudze. Ja runa ir par mani, tad šī bija mana pēdējā spēle Latvijas izlasē kā hokejistam. Uzrunu šim gadījumam es neesmu sagatavojis. Iepriekšējā vakarā gāju gulēt ar domu, ka turnīrā būs vēl vismaz pāris spēļu. Arī piecēlos ar tādu noskaņojumu, bet nu tas ir jāpieņem.
Sajūtas varētu būt arī divējādas – atvadu spēlē iemeti divas ripas, bet komanda sāpīgi zaudēja...
Tā ir. Skaidrs, ka mēs visi notikušo pārdzīvosim. Slikti jutīsies spēlētāji, un slikti jutīsies arī līdzjutēji, kuriem mēs spēlējam un bez kuru atbalsta mūsu spēle nav iedomājama.