2006. gada pavasarī Latvijas valstsvienības durvis pirmo reizi vēra divi jaunieši. Daugaviņš savas līdera īpašības bija apliecinājis pasaules U-18 1. divīzijas čempionātā Rīgā, un toreizējais izlases treneris Pjotrs Vorobjovs vienam piecniekam deva iespēja trenēties kopā ar lielo izlasi. Kaspars ar balti krāsotajām slidām slieksnim pārkāpa tik apņēmīgi, ka Vorobjovam šaubas izgaisa – šim jaunietim ir jādod iespēja. Dārziņš uz pasaules čempionātu Rīgā atbrauca no Ziemeļamerikas junioru līgas un jau savā debijā atzīmējās ar vārtu guvumu.
Laura gadījumā nebūs melots, ka viņš ir vilcis vezumu, kad rati bijuši tik nestabili, ka kritienu varēja novērst tikai izteikts līderis laukumā un ģērbtuvē. 2013. gada pasaules čempionātā Helsinkos pēc nesekmīgā sākuma Latvijas hokejam jau paredzēja kritienu no aizas malas uz 1. divīziju, bet Dārziņa spilgtais sniegums iedvesmoja komandu un kapteinis ar svarīgiem vārtu guvumiem noturēja valstsvienību elitē. Pēc pāris gadiem Prāgā priecēja 3D maiņa – Daugaviņš, Džeriņš un Dārziņš. Pārējiem ar ripas iedabūšanu vārtos pagalam nesekmējās, un, ja nebūtu 3D maiņas, visticamāk, augstākā grupa būtu jāatstāj tajā gadā.
Dārziņa zelta fondā ierakstāma ripa Kanādas vārtos 2014. gada Soču olimpiskajās spēlēs. Savā pēdējā spēlē valstsvienībā Lauris vārtu gūšanas garšu vēlreiz apliecināja ar diviem vārtu guvumiem. Mediju tikšanās zonā pēc spēles tik skumīgu viņu nebiju redzējis. Dārziņš ļoti labi apzinājās, ka šī bija lieliska iespēja aizcirst izlases durvis ar troksni. Starp citu, pēc frāzes – šī bija mana pēdējā spēle izlasē – sekoja piebilde, kura man šķita intriģējoša: "Kā spēlētājam!"