Puikas gados nenovērtēts
2003. gada 12. septembrī Magņitogorskas Metallurg Krievijas Superlīgas spēlē viesos tikās ar Jaroslavļas Lokomotiv. Mājinieku Arena 2000 bija pulcējusi vienkopus prāvu skatītāju skaitu, jo hokejs Jaroslavļā vienmēr ir ticis augstu vērtēts. Šis gan nebija vienīgais ažiotāžas iemesls. Todien tikai 17 gadu vecais Jevgeņijs Malkins pirmoreiz kāpa uz ledus oficiālā spēlē, piepildot savu bērnības dienu lielāko sapni.
Deviņus gadus pēc šī zīmīgā notikuma Pitsburgas komandā par Geno dēvētais Malkins jau ir ieguvis Stenlija kausu, uzvarējis pasaules čempionātā, atzīts par sezonas vērtīgāko spēlētāju NHL. 26 gadu vecumā viņa sasniegumu sarakstā trūkst vienīgi olimpisko spēļu medaļas.
Paradoksāli, bet fakts - līdz 15 gadu vecumam Malkins netika atzīts par pietiekami talantīgu. Hokeja speciālisti uzskatīja, ka Malkins ne ar ko neizceļas uz jauno hokejistu tūkstošu fona, tāpēc bieži vien viņš pat netika iekļauts Urālu reģionālajās izlasēs. Vienīgais, kurš bija pārliecināts par Malkina spējām, bija Magņitogorskas hokeja skolas direktors Sergejs Vitmans. «Protams, mani sarūgtināja fakts, ka pat augstas klases speciālisti neredzēja to, ko es saskatīju Jevgeņijā. Tas bija acīmredzami, es redzēju to, kāda bija Malkina attieksme pret treniņiem, to, ka viņš bija gatavs ziedot visu mērķa labā. Viņa mērķtiecīgums bija vienkārši apbrīnojams. Laikā, kad Malkina komandas biedri vakaros lavījās uz diskotēkām, viņš deva priekšroku volejbola laukumam un spēlei pret vīriem,» Malkina tīņa gadus atceras Vitmans.
Pēc debijas profesionālajā hokejā Malkins 2003. gada pasaules U-18 jauniešu čempionātā Krievijas izlases sastāvā izcīnīja bronzas medaļu. Demonstrētais sniegums Minskā pievērsa pastiprinātu uzmanību no aizokeāna klubiem, un 2004. gada sezonas NHL jauno spēlētāju drafta ceremonijā Jevgeņiju ar kopējo otro numuru izvēlējās Pitsburgas Penguins. Lai gan Pitsburga vēlējās Malkinu redzēt savās rindās jau nākamajā sezonā, Malkins izvēlējās palikt Krievijā un krāt nepieciešamo pieredzi, spēlējot pret nobriedušiem hokejistiem. «Es biju jaunākais spēlētājs komandā un bieži vien nespēlēju tieši šī fakta dēļ. Domāju, ka man ir nepieciešams vēl viens gads, lai es sajustos komfortabli, spēlējot augstā līmenī pret nobriedušiem pretiniekiem. Vēlos arī kļūt fiziski spēcīgāks, lai būtu gatavs spēlēt NHL,» šādus iemeslus par labu izvēlei palikt Krievijā toreiz minēja Malkins.
Aizlaidās uz Pitsburgu
2006. gada pasaules U-20 junioru čempionātā Malkinu atzina par turnīra vērtīgāko spēlētāju. Viņš arī bija Krievijas izlases kapteinis un ieguva sudraba medaļu. Pēc tam sekoja negaidīts lēmums iekļaut Geno dalībai Krievijas izlases sastāvā Turīnas olimpiskajās spēlēs. Krievija spēlē par trešo vietu piekāpās Čehijai, bet Malkinu nominēja par Krievijas izlases vērtīgāko spēlētāju. Piedaloties 2006. gada pasaules čempionātā Rīgā, Malkins 19 gadu vecumā savā CV ierakstīja ievērības cienīgu faktu - dalība trīs nozīmīgākajos gada starptautiskajos turnīros. Pirms 2006./2007. gada sezonas Malkins parakstīja jaunu līgumu ar MagņitogorskasMetallurg. Vēlāk viņš pats atzina, ka tas tika darīts pēc nopietna psiholoģiska spiediena no kluba puses. Tomēr sapnis par spēlēšanu NHL nebija zudis, un laikā, kad Magņitogorska aizvadīja pirmssezonas pārbaudes turnīru Somijā, Jevgeņijs izlēma doties uz Pitsburgu. Pēc garā lidojuma Malkins jaunajā mājvietā satika bērnības dienu elku un Pitsburgas kluba īpašnieku Mario Lemjē. 7242 kilometrus tālu prom no mājām nepilnu 20 gadu vecumā, turklāt ar vājām angļu valodas zināšanām un teorētiski pasludināts par meklēšanā esošu personu, Malkins debitēja NHL. «Man nebija bail doties uz Ameriku. Es vairāk baidījos, ko par mani domās draugi. Es mīlu Krieviju. Tās ir manas mājas. Tas bija grūts laika posms, bet man bija sapnis - spēlēt NHL Pitsburgas Penguins sastāvā,» savu lēmumu tik pēkšņi doties uz Ameriku pēcāk atcerējās Malkins.
Adaptācija svešā valstī, atšķirīgā kultūra un valodas barjera lika uzbrucējam vairāk laika pavadīt kopā ar komandas biedru Sergeju Gončaru, kurš palīdzēja gan sadzīvē, gan saziņā. «No sākuma man nebija mašīnas, tāpēc Gončaram vajadzēja mani visur vest. Viņam vajadzēja runāt manā vietā, tulkot manis teikto. Tas bija grūts laika posms. Es pēc treniņiem devos uz mājām un visu dienu paliku dzīvoklī. Daudz runāju ar draugiem Krievijā vai skatījos filmas.» Malkina biežā uzturēšanās Gončara ģimenē palīdzēja ātrāk apgūt angļu valodu, un Sergeja divus gadus vecā meita bieži vien iemācīja kādu jaunu, nezināmu vārdu. «Geno bija lielisks ar manu meitu, viņa mācīja viņam angļu valodu. Ik pa laikam viņa pasmējās par Malkinu, jo zināja daudz ko tādu, ko viņš nezināja,» Gončars atceras Malkina pirmos mēnešus Pitsburgā.
Sarūgtinājis Latviju
Pirmajā sezonā Penguins sastāvā NHL regulārā čempionāta 78 spēlēs viņš izcēlās ar 85 (33+52) rezultativitātes punktiem un pelnīti ieguva Kaldera trofeju, ko pasniedz labākajam debitantam. Malkins pirmajās sešās sezonas spēlēs pēc kārtas guva vismaz vienus vārtus, uzstādot mūsdienu NHL rekordu, neviens cits spēlētājs neko tamlīdzīgu nav paveicis kopš 1917./1918. gada, kad Džo Malonam tas padevās 14 mačos pēc kārtas. 2007./2008. gada sezonā Geno pirmo reizi piedalījās Visu zvaigžņu spēlē NHL. Kā izrādījās vēlāk, arī nākamajā sezonā līdzjutēji iebalsoja viņu Austrumu konferences komandas sastāvā. Pēc sezonas beigām Penguins ar uzbrucēju parakstīja piecu gadu līgumu par kopējo summu 43,5 miljoni ASV dolāru.
2012. gada pasaules čempionātā (PČ) Geno medaļu komplektam ar Krievijas izlasi pievienoja trūkstošo cēlmetālu - zeltu. Malkins tika atzīts par turnīra vērtīgāko spēlētāju un ar 19 (11+8) punktiem kļuva par rezultatīvāko turnīrā, turklāt pārspēja Iļjas Kovaļčuka sasniegto rekordu PČ pēc gūtajiem rezultativitātes punktiem.
Krievijas 5:2 uzvarētajā spēlē pār Latviju Malkins guva divus vārtus. Latvijas izlases vārtsargus viņš ir sarūgtinājis četras reizes - pa vieniem gūtiem vārtiem arī Turīnas un Vankūveras olimpiskajās spēlēs.