KHL mērogā pie zvaigznēm pieskaitāmais Kaspars vēl nav apstiprināts par valstsvienības kapteini, lai gan reti kurš par to šaubās. Ar viņam piemītošo raksturu, neatlaidību, emocionalitāti vien pietiktu, bet viņš turklāt spēj būt līderis arī laukumā. Līdera lomu ģērbtuvēs viņš plāno īstenot jau treniņnometnē.
Pašlaik jau ir redzams aptuvenais spēlētāju kodols pasaules čempionātā. Šī gada komanda varētu būt mazliet vājāka komplektācijas ziņā nekā iepriekšējos gados?
Tagad tā grūti pateikt. Kāds pienācis klāt, kāds pazudis salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Pērn bija Lauris [Dārziņš], nebija [Zemgus] Girgensona. Domāju, ka pārbaudes spēles ar Baltkrieviju, Vāciju labāk parādīs, uz ko šogad būsim spējīgi, pie kā jāstrādā, kādu spēles modeli izvēlēties. Protams, būtu patīkamāk, ja visi labākie būtu. Tad arī konkurence treniņos būtu lielāka. Tad droši vien arī rezultāti būtu labāki. Bet tā jau mums katru gadu ir, ka kāds neatbrauc un mēs sakām, ka šogad ir vissliktākais sastāvs, kāds bijis (smejas). Taču jāspēlē ar tiem, kas ir, un visi māk spēlēt. Tikai pareizi jāsakārto spēle, lai varam cīnīties.
Kā lai to sakārto? Daudzi saka - Latvijas izlases spēles modelis gadu no gada nemainās...
Pa lielo rēķinu, jā. Mēs vienmēr vairāk esam spēlējuši ar tā saukto otro numuru. Jāstrādā aizsardzībā, un tam jāpievērš ļoti pastiprināta uzmanība treniņos, lai spēlēs viss būtu, kā nākas. Pagājušajā gadā mums, manuprāt, bija vairāk tāds kā haoss. Daudz trenējām izgājienus trīs pret diviem, kas spēlē nemaz tik bieži negadās. Taktika mums ir ļoti svarīga. Tieši tā nosaka, cik labi aizvadām pasaules čempionātus. Ja spēle iet no rokas, protams, ir ļoti viegli, bet, ja rodas problēmas, jāprot tās pārvarēt, lauzt spēli. Dažādu sīkumu dēļ parasti arī dabūjam daudz vārtu. Tagad ir mēnesis laika treniņiem. Domāju, ka vēl Ģirts [Ankipāns] palīdzēs ar aizsardzības sakārtošanu, arī Kārlis [Zirnis] ir klāt pie videoanalīzēm. Jāsāk tagad slīpēt taktiku.
Tu jau esi redzējis Ankipāna darbu klubā ar aizsargiem.
Katrs treneris pasmels labāko no citiem. Mums Torpedo bija ļoti strikta aizsardzība savā zonā, katram bija savi uzdevumi, un tas visu sezonu strādāja. Visas komandas vienmēr sūdzējās, ka pret mums ir grūti kaut ko izdarīt. Savā zonā spēlējām nedaudz agresīvi, un pretiniekiem tas nepatīk. Nevienam nepatīk, ka tev visu laiku kāds klāt pielipis. Bet tas ir ļoti smalki jāuztrenē, lai tas strādātu. Pēteris [Skudra] pa trim gadiem to labi uztrenējis, un šogad bija augļi - labs rezultāts. Ģirts to visu ir redzējis un noteikti kādas nianses varēs parādīt.
Skudra ir viens no labākajiem speciālistiem aizsardzības hokejā, kurš neļauj citiem spēlēt?
Tā sanāk. Tiešām bija patīkami tā spēlēt. Man kā uzbrucējam savā zonā varbūt nebija tik daudz darba kā aizsargiem. It kā spēlējām cieši zonā, bet tai pašā laikā kāds visu laiku ir pielipis pretiniekam. Grūti pret tādu komandu spēlēt. CSKA tieši tāpat spēlē. Un pret viņiem neko daudz uzbrukuma zonā nevar izveidot (iesmejas) - visu laiku kāds sit. Ja vienu apspēlē, uzreiz klāt nākamais un dod iekšā. Mums tie sīkumi ļoti noderēs izlasē.
No tā spēles modeļa varam daudz ko paņemt?
Domāju, ka tieši tāpēc Ģirts te ir. Un Kārlis pieliks klāt kādas Ziemeļamerikas iezīmes. Visi kopā jau tagad sāksim pie tā strādāt, lai nav atkal tā, ka čempionāta laikā pa trim četrām reizēm jāmaina taktika.
Ar Beresņevu jau esi runājis par to, ko viņš gaida no tevis?
Tik smalki vēl neesam runājuši. Aprunājāmies, kā jūtos, ar ko mani varētu mēģināt iespēlēt kopā. Domāju, nopietnāks treniņprocess sāksies nākamnedēļ.
Žēl, ka nav Laura, jo pagājušajā gadā jums bija laba savstarpējā ķīmija.
Jā, protams. Mums tā spēle padevās. Arī vairākumā bija diezgan forši spēlēt. Būs jāmēģina rast saikni ar citiem spēlētājiem.
Mūsu līmeņa pretinieki Maskavā jau zināmi: Norvēģija, Dānija, Kazahstāna. Zinot, ka Kazahstānas izlasē spēlēs Astana līderi, skaties uz tām ar piesardzību?
Grūti pateikt. Ar norvēģiem mums vienmēr bijušas problēmas, jo viņi agresīvu hokeju spēlē. Varbūt tas pat ir labāk, jo, redz, kā ar Šveici - visu laiku likās, ka mums neērts pretinieks, bet pietiek gūt vienu uzvaru, un pēc tam pārliecība jau ir mūsu pusē. Pēdējos gados mēs ar Šveici vienmēr spēlējam ar otro numuru, bet uzvaras krājam. Jāspēlē ar pārliecību, visiem aizsardzībā kārtīgi jānostrādā, un vārtos vēl Edža [Masaļskis] pavilks, un tad jau būs labi.
Pēc gadiem neesi vēl nemaz tik vecs, bet izlasē esi teju veterāns. Uzbrukumā tikai Miķelis Rēdlihs vecāks par tevi. Pašlaik komanda izskatās labākajos gados.
Cerams. Tas gan vēl jāpierāda. Mūsu gads [1988. gadā dzimušie] labi spēlēja U-18 un U-20 čempionātos, tagad esam tādā vecumā, kad ir jāizšauj.
Beresņevs jau licis noprast, ka kapteinis ir ieradies un jau te. Viņš arī tev to jau teicis?
Pagaidām vēl ne. Es jau domāju, ka būs lēmums: vai nu treneris noteiks, vai komanda balsos.
Par ko tu pats balsotu?
Droši vien par kādu spēlētāju. Par sevi jau nebalso (smaida).
Kas šim izlases modelim vairāk vajadzīgs: rungas politika vai prēmiju piesolīšana?
Es domāju, ka ne viens, ne otrs. Jābūt pašcieņai pret sevi. Jāmaina domāšana. Mēs katru gadu braucam uz pasaules čempionātu, un visapkārt - komandā, ap to un arī medijos - saka, ka dodamies cīnīties atkal par izdzīvošanu A grupā. Jādomā, ka braucam, lai tiktu ceturtdaļfinālā. Jādomā, ka tiešām varam uzvarēt katrā mačā, nevis tikai jāuzvar vienā spēlē, lai paliktu A grupā. Tas sit pa smadzenēm. Ir jau apnicis braukt turp peramo puiku lomās. Olimpiādē jau no pirmās dienas [Teds] Nolans mums centās iegalvot, ka cīnīsimies par medaļām. Un daudz arī nepietrūka, lai tā notiktu. Pagājušajā gadā savā starpā jokojām - ar šiku uz B grupu - un gandrīz arī izlidojām. Tāpēc jāmaina domāšana, jāsāk ticēt pašiem sev.
Cik svarīgi ir tas, lai izlasei viss būtu nodrošināts?
Kā jau te pa Latviju aizgāja runas par bomžiem (smaida), tas, kā vienmēr, bija viens vārds izņemts no konteksta. Bet tiešām - ja ir kādam žurnālistam bildes no mūsu apstākļiem pagājušajā gadā, kad trenējāmies Volvo hallē, tieši tā mēs arī nospēlējām. Mums ģērbtuvē viss bija izmētāts: lai tiktu savā vietā, nācās brist pāri somām. Tur, kur ģērbies, stāv smirdīga forma... Tu atnāc, un nav prieka strādāt. Te mums viss ir kārtībā. Jāsaka paldies Rīgas Dinamo, ka ļāva mums izmantot šīs ģērbtuves. Tu nāc uz darbu: ir, kur pārģērbties, ir, kur kafiju iedzert. Ja nav kādu pusstundu, ko darīt, uzspēlē novusu. Nav vēlmes aizmukt prom no treniņa.
Visu sarunu ar hokejistu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!