Dārziņa teikto atcerējos pēc Latvijas piektdienas uzvaras pār Kanādu. Ātrslidošanas sacensībās un cīņā par ripu viens pret vienu tikai retajam Latvijas spēlētājam būtu iespēja uzveikt kanādiešus, tomēr, vienlaicīgi laukumā esot pa pieciem spēlētājiem no katras komandas, nozīmi iegūst tādas vērtības kā komandas savstarpējā ķīmija, pareizi izstrādāts spēles plāns un cīņasspars. Būsim godīgi: individuāli kanādieši bija pārāki. Viņi slidoja ātrāk, prasmīgāk kontrolēja ripu, tāpat arī uzvarēja spēka divcīņās. Boba Hārtlija padotie pretī lika organizētu spēli aizsardzībā. Vairākkārt ir dzirdēts par Hārtlija prasībām, spēlējot ar nūju aizsardzībā un pozīcijas izvēlē. Šāda taktika tikai retu reizi pavēra iespējas kanādiešiem no tuvas distances apdraudēt Matīsa Kivlenieka sargātos vārtus.
Ilgtermiņā bez labas fiziskās kondīcijas cerēt uz pozitīvu rezultātu gan nevar. Ātrumā Latvijas hokejisti atpalika ne tikai no Kanādas, bet arī nākamajā spēlē no augstākās grupas jaunpienācējas Kazahstānas. Pēc izveidotajiem vārtu gūšanas momentiem kazahi (pēc tautības arī krievi, kanādieši un zviedrs) uzvaru arī bija pelnījuši vairāk. Smaguma sajūtai kājās saglabājoties, būs grūti pārspēt tādas B grupas komandas kā ASV, Somija un Vācija.