Nenostājās, un arī tiesneši pagrieza muguru, izliekoties neredzam atklātus pārkāpumus. Reālisti tūlīt pat iebildīs, ka uz tā paša papīra konkurentiem sastāvi tomēr bija jaudīgāki un ka arī spēles ziņā Latvija pagaidām ir vismaz vienu soli nopakaļ ne tikai Krievijai, Zviedrijai un Čehijai, bet arī Šveicei. Piekrītu, bet der arī atcerēties, ka vienā spēlē viss ir iespējams. Tiem, kas uzskata, ka zviedri pret Latviju neieslēdza visus apgriezienus, kaut kur varbūt arī ir taisnība, bet tā pati Zviedrija, pragmatiski spēlējot, piedzīvoja smagu vilšanos 2002. gada olimpiādē Soltleiksitijā, ceturtdaļfinālā zaudējot baltkrieviem ar 3:4.
Jāatzīst, ka Latvijas iekļūšana pusfinālā pagaidām vēl būtu brīnums, taču no otras puses pēdējo gadu cerīgie rezultāti spēlēs ar hokeja lielvalstīm norāda uz likumsakarīgu pietuvošanos vadošajam sešniekam vai pat septiņniekam, ja pieskaitām arī Šveici.
Visvairāk priecē, ka spēles ar grandiem jau patiešām ir puslīdz līdzīgas un nav vairs kā agrāk, kad punktu atņemšanai visi spēki tika sakoncentrēti aizsardzības cementēšanai, bet pilnā loze tika izvilkta uz pirkstiem saskaitāmos uzbrukumos.
Priecē arī tas, ka konkurence izveidojusies visās pozīcijās un ka līdera lomās labi iejutušies vidējās un jaunās paaudzes spēlētāji. Nav pamata bažām, ka viena paaudze beigs spēlēt un iestāsies tukšums. Nudien neatminos, kad izlases kontekstā tik cerīgi var lūkoties nākotnē.
zhilkin.jame