Vēlme uzvarēt
Latvijas tenisisti parādījuši, ka līdz visaugstākajām virsotnēm var izaugt dažādos ceļos. Aļona Ostapenko, mammas Jeļenas uzmanīta, visu jaunību attīstījās tikai dzimtenē, bet Anastasija Sevastova un Ernests Gulbis pusaudžu gados devās uz dārgo Nikija Piliča akadēmiju Minhenes pievārtē. Arī Danielai un Darjai pieredze bijusi atšķirīga – viena līdz pat 18 gadiem trenējās dzimtenē, bet otra jau kopš 13 gadu vecuma laiku pārsvarā pavada ārzemēs.
"Bērnībā biju ļoti aktīvs bērns, bērnudārzā ar puišiem spēlēju futbolu un citus sporta veidus. Tika domāts, kur mani likt. Televizorā ieraudzīju Marijas Šarapovas spēli, šķiet, tas bija Vimbldonā, un man ļoti iepatikās. Vectēvam bija sakari Lielupes tenisa centrā, aizbraucām tur, un tā arī viss septiņu gadu vecumā sākās," atceras Vismane, kuras treneri turpmākos 12 gadus bija Daiga un Jānis Juškas. Savukārt Darju un viņas dvīņumāsu Mariju mamma uz pirmo treniņu aizveda, kad meitenēm bija pieci gadi. Sākumā tas noticis priekam un baudai, bet, kad pēc pāris gadiem spēle sākusi izdoties, viņas nolēmušas turpināt. Pirmais treneris bija Aleksandrs Mihailovs, kurš par māsām rūpējies deviņus gadus. Abas stāsta varones atzīst, ka visvairāk viņām iepaticies spēļu laikā iegūtais adrenalīns un iespēja kādu uzvarēt. "Visu laiku jādomā, jo spēles gaita var mainīties vienas izspēles dēļ," saka Vismane
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!