Kāda pēcgarša palikusi pēc grupu turnīra?
Jāpriecājas par to, kas sasniegts. Pirms pēdējām spēlēm ar čaļiem norunājām – turpināsim izbaudīt finālturnīru! Okei, Slovākijai un Horvātijai nesanāca iekost, kaut arī tās bija ņemamas spēles, bet es jau ento reizi atkārtošos – finālturnīrā vāju komandu nav. Nu nav! Visiem liekas, ka tie horvāti un slovāki nav nekas īpašs, bet tās ir spēcīgas un šajā līmenī daudz pieredzējušas komandas. Šeit visi cīnās par tikšanu sešpadsmitniekā. Arī mēs.
Cik grūti bija tikt pāri sāpīgajiem piecu setu zaudējumiem pirms spēlēm pret favorītiem?
Gājām ar noskaņojumu, ka mums nav nekā, ko zaudēt. Izgājām laukumā ar smaidu uz lūpām, baudījām spēli un necepāmies par kļūdām. Super, ka setu vinnējām Vācijai. Protams, bija pārdzīvojumi pēc piecu setu zaudējumiem, taču to nevarējām vairs mainīt. Skatījāmies uz priekšu un mēģinājām izmantot savas iespējas.
Vai Tallinā izdevās izjust Eiropas čempionāta atmosfēru?
Pavisam noteikti. Organizācija un līmenis attaisnoja cerības, ar kādām uz šejieni braucām. Atmosfēra arī bija lieliska. Mēs priecājamies par to, ka esam šeit un varam būt šo svētku dalībnieki. Kas zina, varbūt dažiem tā ir pirmā un pēdējā iespēja to izbaudīt.
Vai sajutāties iederīgi šajā līmenī?
Varu apgalvot arī visu pārējo čaļu vārdā, ka esam šeit iederīgi. To apliecina mūsu sniegums. Jā, gadījās arī muļķīgas kļūdas, bet tādas bija arī citiem. Epizodiski mēs spēlējām pat ļoti labi. Ne jau velti tikām pie uzvaras un bijām vadībā vēl divās spēlēs. Protams, ir jūtams šādu lielu turnīru pieredzes trūkums, kas droši vien mazliet arī patraucēja, bet to varam iegūt tikai ar piedalīšanos. Šo turnīru noteikti novērtēs mūsu jaunā paaudze. Viņiem šī ir izcila pieredze, lai nākamajās reizēs būtu vēl spēcīgāki. Arī pavisam jaunajiem puišiem iespēja mūs šeit redzēt var kļūt par lielu motivāciju tiekties uz augstākajiem mērķiem. Latvijas volejbols ar šo finālturnīru jau ir ieguvis ļoti, ļoti daudz.
Pirms turnīra un tā laikā, šķiet, visvairāk aizrādījumu bija par serves uzņemšanu...
Jā, par to dzirdam daudz gan no līdzjutējiem, gan treneriem, bet come on (saņemieties – angļu val.), cilvēki mīļie! Paskatieties to pašu olimpisko turnīru, kur komandas iet un liek servi. Pat tajā līmenī ļoti bieži pēc uzņemšanas cēlienu nācās veikt no trim četriem metriem! Mūsdienu volejbols tāds ir – viss uzsvars ir uz servi. Visi met kā ar kāju. Arī mums, kad aizgāja serve, vai tad vācieši un slovāki tika galā ar uzņemšanu? Nu netika! Jo mēs labāk iepumpēsim servīti, jo lielākas problēmas būs pretiniekiem. Ir mazliet piegriezies, ka visi runā par to uzņemšanu, jo ar to cīnās visas komandas. Galvenais ir tas, kā mēs varam apstrādāt tās augstās bumbas, kas ir celtas no grūtas pozīcijas. Pārējās komandas to ir ļoti labi atstrādājušas. Mums pie tā vēl jāpiestrādā.