Vai esat Latvijā pirmoreiz?
Nē. Biju šeit jau pagājušajā gadā Latvijas čempionātā ar Denisu. Un vēlreiz biju šeit, lai tiktos ar Latvijas Olimpisko komiteju un pārrunātu ar Denisa karjeru saistītus jautājumus. Šī ir pirmā reize, kad esmu Latvijā arī kā Diānas treneris.
Cik daudz audzēkņu jums vispār ir?
Šveicē man daiļslidošanas skolā ir trīs grupas. Pirmā ir seši augstas klases sportisti, ieskaitot Diānu un Denisu. Trīs šveicieši, viens japānis un divi no Latvijas. Šie sportisti sacenšas starptautiskā līmenī. Otrā grupa ir sacensībās Šveicē startējošie daiļslidotāji, un trešā grupa ir iesācēji. Tur ir daudz slidotāju, kuri kādreiz varētu kļūt par čempioniem (smaida).
Jūsu skolas mājaslapā radīts iespaids, ka tā ir tikai vasaras treniņnometņu vieta, nevis pastāvīgi darbojošās skola. Kā ir patiesībā?
Jā, mājaslapā ir paskaidrojums par treniņnometnēm, kas notiek katru vasaru. Bet patiesībā skola darbojas visu gadu, divpadsmit mēnešu.
Ņemot vērā Latvijas daiļslidotāju ceļu pie jums, varētu šķist, ka jums jāraksta vēstules kā Ziemassvētku vecītim, lai kļūtu par jūsu audzēkņiem.
(Smejas.) Nē, ne gluži tā. Diāna vispirms ieradās mūsu skolā uz pārbaudes laiku, lai iepazītu apstākļus Šamonī, infrastruktūru, trenerus. Pēc tā nolēmām strādāt kopā. Ar Denisu bija mazliet citādi. Viņš lūdza man izveidot horeogrāfiju vienai no viņa programmām. Kad to kopīgi izstrādājām, viņam iepatikās tur esošie apstākļi. Tieši tobrīd viņš meklēja jaunu vietu, kur trenēties. Tā viņš man pajautāja, vai varētu būt mans audzēknis. Tā ka tas bija cits ceļš, kā sākt sadarbību. Es vienmēr esmu atvērts sadarbībai, ja bērni vēlas slidot. Tad esmu gatavs dalīties savā slidošanas kaislē ar jebkuru neatkarīgi no tā, no kuras valsts viņš ir. Man ir svarīgi tikai tas, lai viņiem būtu savi mērķi.
Visu interviju iespējams izlasīt laikraksta Diena pirmdienas, 4. decembra, numurā.
aber
Santa