Olimpiete Gasūna atskaitās vairs tikai pati sev

Jauno gadu sagaidījusi slimnīcā slimības dēļ, kalnu slēpotāja Lelde Gasūna par šo sezonu runā gan ar ironisku smaidu lūpās, gan ar knapi jaušamām mielēm. Pagājušajā sezonā viņa izcīnīja pirmos punktus Pasaules kausa (PK) kopvērtējumā, bet šoziem Latvijas labākās kalnu slēpotājas panākumi trasēs ir pieticīgāki.

Ar ko var skaidrot nelielo apstāšanos un mīņāšanos uz vietas šosezon? 

Nonācām pie kopsaucēja, ka šī ir olimpiskā sezona, un līdz ar to koncentrējāmies uz citām lietām. Iepriekšējo sezonu pabeidzām laikus, jau februāra vidū muguras traumas dēļ noliku slēpes malā un jaunajai sezonai sāku gatavoties vēlāk. Jāizbrauc daudz vārtu, jāpagūst daudz ko izdarīt, jāaprod ar jauno inventāru. Tas viss rada papildu stresu. Rezultāts ir tāds tāpēc, ka lielākais bubulis šoziem bija olimpiskās spēles. Viss tika darīts tā, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm, līdz ar to mana īstā misija – cīnīties par labākām vietām Pasaules kausā – aizvirzījās otrajā plānā. Arī veselības problēmas patraucēja. 

Cik daudz nācās izlaist no gatavošanās posma traumas dēļ?

Sezonai būtu sākusi gatavoties jau jūnijā. Arī ar inventāru bija aizķeršanās – uzreiz nesaņēmām to. Bija neziņa, kas ar to būs. Parasti jau maijā sākas slēpju testēšana. Vasaras periodā vismaz sešdesmit dienu jāpavada uz kalna, bet es sāku slēpot tikai ap septembri. Līdz pirmajam Pasaules kausam astoņdesmit sniega dienu vietā bija knapi divdesmit. Tajā īsajā laika periodā biju diezgan daudz atguvusi, bet viss iekavētais tik un tā vienubrīd nāk ārā. It sevišķi stabilitātes ziņā. 

Cik liela loma ir tam, ka olimpiskajā gadā arī konkurenti ir labākajā gatavībā? Vai jūti to, piemēram, Eiropas kausa posmos?

Varbūt. Braucot Pasaules un Eiropas kausa posmos, lielai daļai konkurentu tās ir tikai vēl vienas sacensības. Protams, svarīgākas, bet būtībā tādas pašas. Esam vieni un tie paši visu laiku. Spriedzes dēļ ne vienmēr olimpiskajās spēlēs uzvar tie, kas dominē Pasaules kausā.