Kā lai tevi stāda priekšā publikai? Kā biatlonistu, riteņbraucēju, uzņēmēju, fizioterapeitu?
(Nopūšas.) Kā lai pasaka? Pēdējos trīs četrus gadus strādāju kā fizioterapeits un brīvajā laikā trenējos riteņbraukšanā, bet ar biatlonu tā nopietni nenodarbojos kopš studiju gadiem. Vien pa retam šur tur piedalījos, bet neregulāri. Pagājušajā sezonā Igaunijā bija Eiropas kausa posms. Nolēmu aizbraukt, izmēģināt sevi. Ar domu, ka šosezon varētu mēģināt kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Vasarā trenējos uz riteņa, kopš augusta kārtīgi pievērsos biatlonam. Tagad esmu tur, kur esmu. Arī pašam ir pārsteigums, ka jau pirmajā gadā sanācis tik labi. Veselība ir laba, šaušana iet, un viss aizgāja.
Cik ļoti atbalsta biatlona federācija?
Es jau nebiju komandā. Līdz novembrim iztiku ar paša finansējumu. Plinte man ir pašam, treniņnometņu izmaksas bija jāsedz pašam. Ģimene palīdz, kaut kādi privātie sponsori ir, bet no federācijas atbalsts ir minimāls. Tikai tik, cik uz sacensībām aizved, iedod patronas. Viss pārējais, ieskaitot inventāru, jāgādā pašam.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena piektdienas, 22. decembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!