Istras reģions iestiepies daudzos gadsimtos, varās un impērijās, kā arī trijās mūsdienu valstīs. Lai arī Itālijas daļa ir pavisam neliela, itāļu mentalitāte jūtama viscaur pussalā. Slovēnijas un Horvātijas daļā itāļu valoda ir otra oficiālā valoda – tas redzams visos uzrakstos, cilvēku valodu zināšanās, kultūrā un mentalitātē. Šeit ir arī spēcīga reģionālā identitāte – liela daļa vietējo vispirms sevi uzskata par istriešiem, tikai tad par horvātiem vai slovēņiem. Liela daļa Horvātijas istriešu runā īpašā Istras dialektā, kas līdzinās horvātu un itāļu valodas sajaukumam.
Sezonas laikā iespējams lidot uz Pulu vai Triesti, taču, dodoties ceļojumā decembrī, mēs lidojam uz Venēciju. No Venēcijas ar vilcienu dodamies uz Triesti, no kurienes pieejami dažādi savienojumi uz Slovēniju un Horvātiju. Šo reģionu visērtāk apbraukāt ar auto, tāpēc ir vērts apsvērt auto īres iespēju.
Lauva ar grāmatu zem ķepas
Istras apskati sākam Koperas pilsētā, kas reiz bijusi sala, kuru XIX gadsimtā savienoja ar sauszemi. Kopera ir daļa no īsiņās (ap 50 km) Slovēnijas krasta līnijas. Lielākā daļa Istras pussalas gan Slovēnijā, gan Horvātijā reiz bija daļa no Venēcijas impērijas – mūsdienās par to visvairāk liecina arhitektūra. Katrā pilsētā un ciematiņā var atrast Venēcijas simbolu – akmenī cirstu lauvu ar grāmatu zem ķepas. Ja grāmata redzama atvērtā veidā, pilsēta ieņemta mierīgi, ja grāmata aizvērta – pilsēta bija jāiekaro.
Pēc naktsmājām Koperā dodamies uz Horvātijas pusi. Mūsu ceļš ved caur vīnogulāju klātiem pauguriem un olīvkokiem – izrādās, nav jādodas uz galējiem Eiropas dienvidiem, lai redzētu šādas dabas veltes. Likumsakarīgi, ka no Istras reģiona nāk augstas kvalitātes vīns un olīveļļa.
Sāls šokolāde un trifeļu ievārījums
Istras gastronomija ir patīkamu pārsteigumu pilna: vietējā specialitāte ir trifeles un šo sēņu izstrādājumi – ievārījumi un citi brīnumi –, kā arī savvaļas sparģeļi un Istras liellopi. Istras Slovēnijas daļa ir slavena ar sāls ieguves vietām – šeit var iegādāties oriģinālus suvenīrus ar šo augstvērtīgo produktu, sākot no sāls skrubja un citiem kosmētikas līdzekļiem līdz pat tumšajai šokolādei ar sāli.
Pieturam Izolā, kas ir tipiska Istras reģiona piekrastes ostas pilsētiņa. Zvejnieku laivām un sniegbaltām jahtām pilna miera osta ar promenādi, ap kuru koncentrējas vietējā sociālā dzīve. No Itālijas pārņemtā kafijas dzeršanas kultūra noteikusi daudzu kafejnīcu eksistenci. Šeit par jums pasmaidīs, ja pasūtīsiet vienkārši "kafiju", jo šis vārds sevī ietver cappuccino, macchiato, americano, espresso, caffè latte un citus kafijas veidus.
Gar sāls "pannām" rūtoto jūru dodamies uz Piranas pilsētiņu, kas ir īsta Adrijas jūras princese. Pilsētu raksturo šarmanta viduslaiku arhitektūra, uz zaļa paugura sēdošs cietoksnis un krāsainu ēku uzraudzīta promenāde. Taču visvai rāk par visu – neaizmirstama panorāma ar reģionam raksturīgajiem baznīcu torņiem uz Adrijas jūras rāmo ūdeņu un tālumā redzamo sniegoto kalnu fona. Pilsētas galvenais laukums kādreiz bijis osta, ko vēlāk aizpildīja ar zemi. Interesanti, ka XX gadsimta sākumā šeit kursējis pirmais trolejbuss Balkānos.
Tuvojoties Horvātijai, izbraucam cauri Portorožas pilsētiņai, ko pārņēmis tūrisma drudzis – iespaidīgie viesnīcu un kazino stāvi drīzāk saistās ar Montekarlo vai Francijas dienvidiem, nevis Slovēniju. Arī Istras Horvātijas daļa lielā mērā nodevusies vasaras tūrismam, tāpēc ziemā ceļot pa reģionu var likties diezgan vientulīgi. Taču vasarā draud otra galējība – pārpildītas ielas, restorāni un viesnīcas. Tāpēc labākais laiks reģiona apceļošanai ir maijs un jūnijs, kā arī septembris.
Iekāpjot klusajā dabā
Uz Horvātijas robežas beidzot sajūtam Balkāniem raksturīgo sāncensības garu. Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma robežpunkts novietots tā, ka reiz Slovēnijā dzīvojošais kungs pēkšņi attapies Horvātijā. Noguris no robežpunkta šķērsošanas ik dienu ceļā uz mājām, slovēnis nolēmis savu dzīvi pārvērst protestā, pie mājas izkarinot karogus un plakātus "Šeit ir Slovēnija".
Pirmās Horvātijas krasta līnijā rindojas Umaga un Novigrada, kas dus ziemas miegā un gaida vasaras tūristu ienesto dzīvību. Taču Istra slēpj pērles arī tālāk no krasta līnijas, piemēram, UNESCO aizsargāto Grožņanas ciematu. Šeit dzīvo 200 cilvēku, taču 1. janvāra pēcpusdienā nav redzami pat tie. Te savu ikdienas dzīvi vada kaķu un suņu kompānijas, kam kalendārs nav aktuāls. Tagad būtu grūti uzminēt, ka šī sapņainā pilsētiņa bijusi nozīmīgs Venēcijas impērijas nocietinājums XIV gadsimtā. Mūsdienās Grožņana slavena ar to, ka daudzi mākslinieki un mūziķi šeit apmetušies uz dzīvi un izveidojuši darbnīcas. Iesaku šeit iegriezties vasarā, kad durvis ver neskaitāmi amatnieku un mākslinieku veikaliņi un šaurajās ieliņās dzirdami mūziķu mēģinājumi.
Seno romiešu klātbūtne
Mūsu nākamā pietura izrādās vēl miniatūrāka – Piemontes ciematā mīt vien 60 cilvēku. Liekas, laiks šeit ir sasalis gluži kā kukainis dzintara gabalā. Mums paveicas ieraudzīt dažus šīs vietas iedzīvotājus, tas likās sirreāli – it kā gleznā pēkšņi būtu sākusies kustība. Šo ciematu ir vērts apskatīt atmosfēras un senās vēstures dēļ, jo dažviet redzams pat Romas impērijas mantojums. Šeit it arī baznīca ar "Pizas torni", kas sasvēries par 40 cm.
Seno romiešu klātbūtne vislabāk jūtama Istras lielākajā pilsētā Pulā ar neticami labi saglabājušos Senās Romas arhitektūru. UNESCO aizsargātajam Pulas amfiteātrim nav jākautrējas pat Romas Kolizeja priekšā – spoži izgaismots, naktī tas izskatās vēl iespaidīgāk. Reiz tas celts gladiatoru cīņām, bet tagad tajā notiek koncerti un citi kultūras pasākumi. Pilsētas galveno laukumu rotā majestātisks romiešu templis. Šeit arī sagaidījām Jauno gadu – Balkānu mūzikas koncertā nevaldāmi šaujošu petaržu un dzīvespriecīgu istriešu ielenkumā.
Zaļā gaisma peldētājiem
Istras pussalā netrūkst apskates vērtu vietu. Roviņa ir darbīga ostas pilsēta, kur, kaiju baru ielenkti, tīklus ik dienas cilā vietējie zvejnieki. No iespaidīgās Sv. Eifēmijas katedrāles paveras skats uz vairākām saliņām (kopā esot trīspadsmit). Arī šeit jāiegriežas vasarā, lai izpeldētos dzidrajā ūdenī vai aizpeldētu uz kādu no salām. Pludmales gan Istrā īsti neeksistē – vien akmeņu vai cementa klājumi ar trepītēm, pa kurām nokāpt ūdenī. Tāpēc Istra dod zaļo gaismu peldētājiem, mazāk – laiskas sauļošanās mīļiem.
Rajona centrs Pazina liktos parasta pilsētiņa, ja vien tās centrā nebūtu milzīgas bedrveidīgas alas, no kuras, šķiet, tūlīt izlīdīs kāds Gredzenu pavēlnieka varonis. T. s. Pazinska jama patiešām ir milzu bedre, caur kuru plūst upe, kas ietek klintī un veido trīs pazemes ezerus. Uz klints uzsēdināta viduslaiku pils – nav jābrīnās, ka Pazina iedvesmojusi Žilu Vernu padarīt to par sava romāna Mathias Sandorf norises vietu. Interesanti, ka Pazinska jama nav tūristu vidū populārs objekts. Nepamanīts palicis arī burvīgs meža ieskauts ūdenskritums piecu minūšu brauciena attālumā no Pazinas – uz to nav nevienas norādes, tāpēc jājautā vietējo palīdzība.
Turpretī, ja vēlaties redzēt perfekti nospodrinātu tūrisma dārgakmeni, dodieties uz Poreču. Šeit ir lieliska iespēja baudīt kultūras tūrismu – muzejus, galerijas senās augstmaņu pilīs, Romas impērijas mantojumu. Porečas bizantiešu bazilika ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, taču arī daba šo vietu lutinājusi – vispirms ar burvīgo skatu uz Sv. Nikolasa salu. No Triestes uz Poreču XX gadsimta sākumā kursējis šaursliežu dzelzceļš – tagad no tā palikušas tikai vairākas stacijas, muzejs un nostalģijas pilni stāsti. Daļa no stacijām pārveidota par dzīvojamām mājām, noliktavām un darbnīcām. Riteņbraukšanas mīļotāji var doties aizraujošā dienas ceļojumā, sekojot atmiņu sliedēm.
350 metru virs jūras līmeņa
Apmeklējot Istru, nepalaidiet garām kalnā ieaugušo viduslaiku pilsētiņu Motovunu. Šeit jūlija beigās notiek Motovunas filmu festivāls, kā arī vairāki gaisa balonu festivāli. Netālu atrodas 17 cilvēku apdzīvotā Huma, kurai tomēr piešķirts pilsētas statuss, – to mēdz dēvēt par pasaules mazāko pilsētu. Viduslaiku pilsētiņu ir vērts apmeklēt arī tāpēc, ka tā atrodas 350 metru virs jūras līmeņa.
Adrijas jūras acuraugs Istra ir pelnījusi vismaz nedēļu ilgu ceļotāja uzmanību. Turp var doties pēc Venēcijas apmeklējuma – Istrā varēsiet atpūsties no tūristu Mekas cenām un cilvēku pūļiem. Horvātija jau sen nav nepieradināto Balkānu valstu sarakstā, un tā ir ideāli piemērota gan kultūras un mākslas iepazīšanai, gan sportiski aktīvai vai patīkami laiskai atpūtai.