Par Maltas galvaspilsētu – medus krāsas baroka pērli Valletu – mēdz teikt, ka tiem, kas reiz še pabijuši, tā vārda vistiešākajā nozīmē izraisa atkarību. Savulaik leģendārā Sv. Jāņa bruņinieku ordeņa jeb "džentlmeņu džentlmeņiem" ūvētā Valleta ir viena no visprecīzāk celtajām pilsētām pasaulē. Tās pamatakmens tika likts 1566. gadā, un jau kopš pašiem pirmsākumiem tā tikusi rūpīgi plānota. Valletas ģeogrāfijā un arhitektūrā tikpat kā nav nejaušību. Galvenā – Republikas – iela kā nospriegota stīga aizved no viena pilsētas gala līdz otram. Tikpat precīzas ir arī pārējās un sānielas – ar maziem skvēriem pa vidu, kur savulaik ļaudīm pulcēties, aprunāties, tirgoties.
Ar šaurajām, bruģētajām ieliņām, kas ved stāvus kalnā un tad atkal lejā, laika nobružātajiem akmens namiem, dekoratīvajām fasādēm un šarmantajiem balkoniem Valleta pirmajā mirklī atgādina laika mašīnu, kurai brīnumainā kārtā izdevies apvienot neiespējamo – saglabāt autentiskumu un laikmetīgumu vienlaikus. Neraugoties uz muzejisko fasādi, Valleta dzīvo izteikti mūsdienīgu dzīvi – te atrodas gan daudzi biroji, gan arī lielākā daļa labāko Maltas restorānu un kafejnīcu. Turklāt pašlaik Valletā uzkrītoši ienāk jaunā paaudze – arhitekti, dizaineri un citi radošo industriju pārstāvji –, tādējādi pilsēta iegūst pilnīgi jaunu elpu. Iespējams, šī šķietami nepārtrauktā pārmantojamības sajūta arī ir tā, kas izraisa atkarību. Turklāt Valleta ir neticami atvērta pilsēta. Gatava dalīties stāstos ar jebkuru, kam vien ir interese tos uzklausīt. Jāteic, mūsdienu metropoļu paviršības ikdienā šī ir jau teju senaizmirsta vērtība. Kā jau pilsētā, kur visi cits citu pazīst, runājot ar vienu, drīz nonāc pie nākamā – tādā dzīves kino, kur katra jauna epizode sižeta pavērsienos apsteidz iepriekšējo.
Ciemos pie marķīza
Viens no šādiem pieturpunktiem, kas pilsētā ieguvis leģendas statusu, ir Casa Rocca Piccola. Kāds ārēji askētisks divstāvu nams Republikas ielā. Tā vēsture iesniedzas jau ceturtajā gadu simtenī, un savu nosaukumu tas ieguvis par godu pirmajam īpašniekam Donam Pjetro La Rokam, Svētā Jāņa bruņinieku ordeņa admirālim. XVIII gadsimta otrajā pusē nams tika pārdots maltiešu augstmaņu ģimenei (tā notika ar daudziem bruņiniekiem reiz piederējušiem namiem, jo viņiem nebija bērnu un līdz ar to – arī tiešo mantinieku), kura paaudžu paaudzēs te dzīvo jau 200 gadu. Pašreizējais īpašnieks Nikolā de Piro jeb devītais marķīzs de Piro un Budakas barons nu jau mazliet vairāk nekā pirms divdesmit gadiem izlēma daļu ēkas atvērt publikai. Kad no rīta 9.30, kā sarunāts, zvanu pie Casa Rocca Piccola durvīm, pa plašajām marmora kāpnēm, rokas sveicienam atpletis, pretim nonāk marķīzs pats. Vitāls, sirms kungs, starp citu, sešu grāmatu autors. Viena no tām – The International Dictionary of Artists Who Painted Malta – tūlīt piedzīvošot atkārtotu izdevumu. Būrī, kājām gaisā sagriezies, ciemiņus vēro papagailis Kiko. Pirms atgriešanās ģimenes namā marķīzs kopā ar sievu Frānsisu, kuras ģimenes saknes iesniedzas Lielbritānijā un Trinidādā, 14 gadu dzīvojis Anglijā.
"Mani atsauca tēvs. Būdams jau gados, viņš vairs īsti netika galā ar īpašumu. Kad izlēmu atvērt daļu mājas publikai, viņš teica, ka esmu traks. Pašā sākumā pārāk daudz cilvēku neiegriezās – visticamāk, kautrējās. Pa šiem gadiem mums bijis apmēram pusmiljons apmeklētāju. Vietējie, tūristi. Esam vienīgais šāds nams Valletā, kas joprojām pieder ģimenei, kura tajā arī dzīvo. Pārējie visi pārtapuši bankās, birojos utt. Jūs droši vien zināt stāstu par Leopardu (Il Gattopardo), Salinas princi no Sicīlijas. Viņš aizmirsa uzrakstīt testamentu, deviņi bērni mantoja viņa māju, un viss pašķīda. Tas var notikt ļoti viegli."
Līdzās unikālai mēbeļu un mākslas kolekcijai marķīza ģimenei pieder arī lielākā kostīmu un mežģīņu kolekcija Maltā. Marķīzs saka – pamatideja, kāpēc viņš izlēmis atvērt māju publikai, bijusi turpinājums. "Man ir svarīgi, lai tas turpinātos arī, kad es nomiršu, – īpašums joprojām būtu pieskatīts un netiktu sadalīts. Man ir četri bērni, un savā ziņā man bija jābūt pret viņiem negodīgam. Kad vecākajam dēlam arhitektam jautāju, vai viņš vēlas šo māju, viņa atbilde bija – nē. Viņš teica: "Tēvs, es esmu arhitekts. Es nevaru atgriezties Maltā un visu dzīvi veltīt vienai mājai." Teicu, ka viņu saprotu, bet tādā gadījumā viņam nāksies upurēt daļu sava mantojuma, jo nekas no še rodamā viņam netiks novēlēts. Tas viss būs vienam – lai turpinātu. Mans otrs dēls bija ieinteresēts, trešais nodarbojas ar labdarību Londonā un arī savu nākotni nesaista ar šo namu. Savukārt meita ir precējusies ar Londonas juristu – viņai viss ir kārtībā. Mans turpinātājs būs otrais dēls, kurš jau šobrīd ir ļoti iesaistījies."
Nama lepnums
Līdzīgi kā daudzos Valletas namos – no fasādes puses par vairāku desmitu istabu eksistenci iekšpusē ir grūti pat nojaust. Publikai ir atvērtas divpadsmit, pati ģimene dzīvo citā ēkas spārnā. Tiesa, svētdienās vai reizēs, kad ierodas ciemiņi, dažkārt tiek izmantotas arī šīs istabas. Savā mūžā ēka piedzīvojusi vairākas rekonstrukcijas. Oriģinālā XV gadsimta akmens grīda saglabājusies vairs tikai vienā istabā. "Mēs esam pašā pilsētas vidū, un viss jaunais te vienmēr nonācis ļoti ātri." Tagad daļā istabu grīdu klāj XX gs. sākumā Maltā darinātās flīzes.
Vislielākā telpa namā ir Sala Grande, kuru rotā arī XV gadsimta beigās tapusi Bohēmijas lustra. Un viens no nama lepnumiem – XV gadsimta sekretārs, kas patiesībā nemaz nav sekretārs, bet gan apgleznota portatīvā kapela. Eiropa tolaik aizrāvusies ar Ķīnas mākslu, un maltieši nav varējuši atpalikt. "Ir vajadzīgi divi cilvēki un vismaz ceturtdaļstunda, lai to atvērtu. Mēs gan to lietojam ļoti reti, tāpat kā īsto kapelu, kas arī atrodas mājā." Savulaik šādas kapelas esot iestumtas guļamistabā tūlīt pēc bērna piedzimšanas, lai viņu nokristītu. Visunikālākā mēbele mājā ir no Maltas koka darināts grāmatplaukts. Maltā koku tikpat kā nav, tālab šīm mēbelēm ir īpaša retuma statuss. Grāmatplaukts gatavots no apelsīnu, olīvu, citronu un karobas koka, kas klāj atvilktnes arī no iekšpuses. Bieži Maltas koks ticis izmantots tikai ārpusei, savukārt iekšpuse darināta no priedes, to patapinot no kuģu vrakiem. Visticamāk, grāmatplaukts reiz piederējis vienam no lielmeistariem, un, kā tas nonācis de Piro ģimenes īpašumā, nav īsti zināms. Marķīzs domā, ka tas varētu būt noticis Napoleona laikā, kad Lielmeistaru pils kolekcija tika izpārdota un izzagta pa pils sānu durvīm.
Hospitālis un sudraba trauki
Ne mazāk unikāla ir arī Zilā istaba, kurā zem kafijas galdiņa stikla virsmas glabājas XVIII gadsimta sudraba ķirurga instrumentu komplekts. Vienīgais, kas vēl no tiem laikiem saglabājies, jo pārējos esot sakausējis Napoleons un viņa pēcteči. Maltas bruņinieki bijuši ne tikai reliģisks un militārs ordenis, bet arī savam laikam izcili ķirurgi. Ceļot Valletu, jau pirmsākumos bijis skaidrs, ka tajā jābūt arī hospitālim. Turklāt nevis vienkāršam un funkcionālam, bet tādam, par kuru Eiropā runātu. "Viņi radīja vienu no garākajām slimnīcu istabām pasaulē – ar 600 gultām ikdienā, bet ekstrēmākos laikos tur varēja ietilpt arī 900 pacientu. Katrs slimnieks, pat visnabadzīgākais, bija paklanoties jāuzrunā ar "Mans Kungs". Jo, kā mācījis Jēzus Kristus, – to, ko jūs darāt visvājākajam, jūs darāt man. Tiesa, bruņinieki savā izsmalcinātībā gāja vēl tālāk – viņi paģērēja, lai ēdiens pie gultas slimniekiem tiktu servēts sudraba traukos. Un, protams, visi runāja par šo hospitāli Maltā, pat nezinot, ka sudrabam piemīt arī dezinficējošas īpašības."`
Blakus istabās pie sienas ir divi maltiešu pulksteņi – no agrīnā XVII gadsimta. Ja kāds no maltiešu pulksteņiem parādoties izsolē, cilvēki kļūstot vai traki. "Tie gan pārāk labi nedarbojas, ir ar vienu rādītāju un strādā tikai astoņas stundas – trīs reizes dienā jāuzvelk no jauna, toties ir ļoti dekoratīvi." Līdzās vienam pulkstenim ir četrgadīgas meitenes portrets – no 1735. gada. Gleznots laulību kontraktam. "Sarunātās laulības tolaik bija populāras visur – arī Maltā. Dēla vecāki noskatīja meiteni un steidzās noslēgt līgumu, pirms to paguvis izdarīt kāds cits. Un pēcāk gaidīja 10 gadu, kamēr viņai apritēja četrpadsmit vai piecpadsmit. Glezna bija neatņemama gaidīšanas procesa sastāvdaļa, un mākslinieks parasti ļoti centās, lai meitene tajā izskatītos lieliski, citādi ģimene viņam nemaksāja. Tā laika gaumes paradumi noteica, ka viņai jābūt mazliet apaļīgai, – tāpēc tika gleznots dubultzods un apaļi vaigi. Savukārt korallis kaklā nesa laimi, bet kaula rags sargāja pret ļaunu aci. Fonā vēl tika uzgleznots kalns, lai cilvēki domātu, ka jums ir kāds īpašums Sicīlijā."
Kaut mūsdienu Maltā senās māņticības un ļauno acu būšanas ir gandrīz pilnībā izzudušas, ja uz ielas, satiekot maltiešu sievieti ar mazu bērnu, apbrīnā iesauksieties: "Kāds jums skaists bērns!", – visticamāk, pretim saņemsiet dusmīgu skatienu. Līdzīgi kā, pajautājot tradicionālo: "Kā klājas?", – Maltā neviens neteiks: "Man iet ļoti labi", drīzāk – neslikti.
Marķīza stāsti
Marķīzs ir liels stāstnieks, un, šķiet, Maltas vēstures un sociālo paradumu peripetijās viņa zināšanas ir teju enciklopēdiskas. "XIX gadsimtā – britu laikā – Malta vienubrīd kļuva par savveida kuriozu, iemantojot romantiskās bruņinieku salas titulu. Cilvēki, kas izglītošanās nolūkos devās lielajos Eiropas ceļojumos, mēdza te iegriezties, lai šo fenomenu redzētu paši savām acīm. Vienlaikus mēs vienmēr esam bijuši ļoti atvērti pret iebraucējiem. Jo kas tad mēs esam? Sajaukums. Kad bruņinieki ieradās Maltā, iedzīvotāju te bija ļoti maz – kādi desmit tūkstoši. Pēkšņi to skaits pieauga līdz simt tūkstošiem, jo šurp devās cilvēki no visas kristīgās Eiropas. Tas ir viens no iemesliem, kālab mēs bieži domājam plašāk. Turklāt vienmēr esam bijuši arī pietiekami pašpārliecināti. Viens gan – esam precējuši cits citu uz šīs mazās salas simtiem gadu. Mums visriņķī ir brālēni un māsīcas, tālab izrunāties Maltā ir ļoti bīstami – jūs nekad nezināt, kurš ar kuru ir saistīts."
Stratēģiskā novietojuma dēļ Valleta un tās osta Otrajā pasaules karā tika pamatīgi bumbota, vēl vairāk nekā Londona. Hitlers bija iecerējis padarīt Maltu par savu bāzi. 1942. gada aprīlī dienas laikā vien bijuši 15 uzlidojumi. Cilvēkiem izdevās paglābties tikai patvertnēs. Patiesībā zem Valletas ir vēl viena pilsēta. Sava bumbu patvertne bijusi arī Casa Rocca Piccola, tagadējā marķīza vecaistēvs to sācis rakt jau 1935. gadā, kad par gaidāmo karu vēl nav bijis pat nojausmas. Toreiz visi domājuši, ka viņš ir traks. Tiesa, pēc kara visi apakšzemes labirinti tikuši aiztaisīti un ieeju apslēpis iekšpagalma dārzs. Izpļāpājusies vecāmāte, kura par to pastāstījusi marķīza bērniem. Tad arī to atrakuši. Tagad kādreizējā bumbu patvertnē iekārtota neliela mākslas galerija, un tās labirintu apmeklējums parasti noslēdz organizētās ekskursijas. Tā teikt, odziņa vēstures nogurdinātajiem.
Aizverot Casa Rocca Piccola durvis, mazliet ir sajūta, kā aizverot grāmatu. Uz atvadām marķīzs vēl nosaka, ka drīz klajā nākšot viņa septītā grāmata. Fotoalbums, kurā ģimenes mežģīņu kolekcijas esenci iznes 100 pazīstamu maltiešu sieviešu, arī pašreizējā premjerministra un opozīcijas līderu kundzes. Neraugoties uz titulu, uzturēt šādu īpašumu nav viegli, un savā ziņā izšķiršanās par tā atvēršanu publikai bijis arī veids, kā izdzīvot.
Nākamā kultūras galvaspilsēta
Valleta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un 2018. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Kā pārmantojamības un turpinājuma zīme ir arī topošais stārkitekta Renco Piano projekts, kas ietver jaunus pilsētas vārtus, parlamenta ēku un brīvdabas operteātri, kurš durvis vērs septembrī. Piano projektētais komplekss atrodas pie pašas ieejas Valletā; jaunajā ansamblī iekombinētas arī vēsturiskās Otrajā pasaules karā nobumbotās neoklasicisma stila operas drupas. Tiesa, vietējo vidū projekts tiek uztverts diskutabli – tam pārmet vardarbīgu ielaušanos bruņinieku pilsētas perfektajā tēlā. Taču, kā atzīst marķīzs, gan piebilstot, ka pats diezin vai būtu uzticējis Renco Piano pilsētas galvenos vārtus: "Domāju, ka tas piesaistīs Maltai ļoti daudz tūristu. Turklāt Renco Piano ir liels arhitekts, ļoti daudz sasniedzis, un no manas puses būtu muļķīgi viņu kritizēt – tā teikt, kas es esmu, lai to darītu. Ķīniešu arhitekta Bei Juimina (I. M. Pei) Luvras stikla piramīda arī savulaik bija protestiem apvīta, taču tagad visi ir laimīgi."
Vērts zināt
Marķīza adrese: Casa Rocca Piccola
74 Republic Street Valletta, VLT 05
Malta atrodas teju pašā Vidusjūras sirdī – 93 km uz dienvidiem no Sicīlijas un 290 km uz ziemeļiem no Āfrikas.
Maltas vēsture ir vairāk nekā 7000 gadu ilga, un, pateicoties savai atrašanās vietai, Malta vienmēr bijusi krustceles – kultūru, civilizāciju –, un katras ir atstājušas savu nospiedumu.
Tūrisma sezonas kulminācija ir no jūnija līdz augustam, taču, ja vēlaties izvairīties no pūļiem, lielisks ir pavasaris – no aprīļa līdz jūnijam – un rudens – līdz pat oktobra beigām.
Maltas galvaspilsēta Valleta ir Eiropas Savienības mazākā galvaspilsēta. Tajā ir apmēram 6000 iedzīvotāju. 2018. gadā leģendārā baroka pilsēta, kuras celtniecību 1566. gadā sāka Svētā Jeruzalemes Jāņa bruņinieku ordenis, kas Maltā valdīja 268 gadus, būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Angļu valoda Maltā ir otra oficiālā valoda, un tā ir iecienīts angļu valodas mācību galamērķis. Maltas Universitāte ir viena no vecākajām Eiropas universitātēm, dibināta 1592. gadā.
Manoel teātris Valletā ir trešais vecākais strādājošais teātris Eiropā pēc Hvaras teātra un Teatro Olimpico Vicenza.
Maltā ir lielākā vēsturisko un kultūras nozīmes pieturpunktu koncentrācija uz vienu kvadrātmetru pasaulē.
Autobusi ir labs un ērts veids, kā pārvietoties pa Maltu. Tie kursē gandrīz visur un ir arī gana lēti, vidēji viens brauciens uz salas ir 20–30 minūtes ilgs, 50 minūtes jau uzskatāmas par ceļojumu.