Es uzskatu, ka, braucot uz jebkuru valsti, ir jāapgūst vismaz daži vārdi vietējā mēlē. Ekskursijai Sāremā sāku gatavoties nopietni un laikus, piemēram, pirms sešiem gadiem apmeklēju igauņu valodas kursus, kuros iemācījos sasveicināties un pateikt, ka esmu gudrs, labs un skaists. Taču svarīgākais vārds igauņu mēlē ir "terviseks". Tiešā tulkojumā tas ir apmēram "laba veselība". Šis izsauciens tiek lietots, kad cilvēki paceļ glāzītes vai arī kad kāds nošķaudās.
Tur taču nekā nav!
Skaips, kopdzīves likums, lielāka alga – tas viss mani atstāj vienaldzīgu, taču ir kāda lieta, par kuru igauņus apskaužu, – viņi Sāremā izveidojuši kūrortu, kuru pat kāds apmeklē. Objektīvi vērtējot, tur taču nekā nav! Šī vieta atrodas ziemeļos, tur reti ir silts un līst 400 dienu gadā. Igauņu tautasdziesma vēsta: "Tur, Sāremā, neaug cits nekas, vien priede aug un kadiķis ass." Nav ne Aruba, ne Jamaika. Es tiešām nezinu, kāpēc skolēnu grupas brauc uz turieni, taču tagad šī sala maksātspējīgus klientus (ne skolēnus) pievilina ar spa viesnīcām.
Tās ir vietas, kurās var iet uz masāžām un baseiniem, kā arī samierināties ar to, ka tevi sasmērē un ietin plēvē. Lai parasta masāža kļūtu par spa masāžu, tajā noteikti jāiekļauj kaut kas tāds, kas netiktu iekļauts, ja to veiktu fizioterapeits. Piemēram, akmeņi, šokolāde, aļģes. Šo masāžu mērķis nav uzlabot klienta veselību, bet gan vienkārši sniegt labsajūtu.
Pārmaiņas Igaunijas ekosistēmā
Uz apdziedāto salu devāmies ar auto un Igaunijas rietumos izbraucām cauri arī tādai vietai kā Kiska. Pēc Kiskas apmeklējuma nokļuvām Sadamā. Atklājām, ka sadami nav kaut kādi Sadama Huseina fanklubi Igaunijas aktīvākajiem džihādistiem – par sadamiem te sauc ostas. Tieši to mēs meklējam! Prāmī iekšā, un – aiziet – uz Kuresāri! Turp braucām ar augsta līmeņa prāmi. Veikalā varēja nopirkt Sāremā cīsiņus, un es sāku iesildīties spa piedzīvojumam – uz klāja bija tāds masāžas krēsls, kāds mēdz būt lidostās.
Tādus beņķus esmu redzējusi 100 reižu, taču neesmu redzējusi, ka tos kāds lietotu. Tā kā šī ierīce nav ne heroīns, ne spaiss, izmēģināju. Par 50 centiem iegādājos iespēju izbaudīt masāžu pusotras minūtes garumā. Labi, ka masāža nebija nekas īpašs, jo, ja tā, piemēram, būtu nepatīkama, no krēsla nevarētu tikt ārā, jo viens no ierīces darbības soļiem ir kāju nofiksēšana, lai cilvēks nekur nevarētu aizbēgt. Mazliet atsita elektrisko krēslu. Tikai pirms iesēšanās tajā, cik redzēts filmās, vismaz ļauj ievēlēties pēdējo vēlēšanos vai kaut ko gardu uzkost.
Jau iepriekšminētajā dziesmā skaidrots, ka Sāremā aug tikai priede un kadiķis. Izrādās, tā nav taisnība. Vai arī kopš laika, kad sacerēta šī ziņģe, notikušas dramatiskas pārmaiņas Igaunijas ekosistēmā. Redzējām vairākus lapu kokus, piemēram, ievas, bērzus un alkšņus. Grāvjos gozējās purenes, mežus klāja vizbulītes, un šur tur vīdēja pa pienenei. Vēl tur aug atraitnītes, un igauņiem piemīt niķis tās likt ēdienos. Tā kā dziesmu par kadiķiem un priedēm mācījos skolā, sanāk, ka Latvijas izglītības materiālos ir ieplūdināti nepatiesi, Igauniju nomelnojoši materiāli.
Kam patīk šokolādes maska
Mūsu brīvdienās bija plānots nedarīt neko, tikai iet uz masāžām un dzert prosecco, laiku pa laikam uzsaucot: "Terviseks!" Tomēr atklāju, ka tas nav labs veids, kā atslēgties no darba dunas, jo, ja pilnīgi nekas nav jādara, paliek laiks domāt par to, kas nav izdarīts. Toties, ja man, piemēram, būtu jālasa zari, lai varētu iekurināt ugunsgrēku, laba atpūta būtu garantēta. Vēl sapratu, ka spa tomēr nav man domāta izklaide, jo man visu laiku gribējās apteksnei paprasīt, vai nevajag palīdzēt.
Sākotnēji man bija paredzēta šokolādes maska, bet, tā kā tā man šķita pārāk perversa, iemainīju to pret ietīšanos aļģēs. Iespējams, ja būtu iedzērusi, procedūras būtu izbaudījusi vairāk. Spa viesnīcu galvenokārt apmeklēja sievietes un homoseksuāli vīrieši, kā arī daži džeki, kuri bija atbraukuši līdzi savām kundzēm un izskatījās ļoti sadrūmuši par savu likteni.
Šādām vietām raksturīga arī īpaša mūzikas izvēle. Spa viesnīcās skan tā nomierinošā mūzika, kuru nav iespējams raksturot, jo tai nepiemīt ne raksturs, ne saturs. Parasti dominē klavieru klimperēšana un sievietes vokāls, kurš neko īpašu nemēģina pateikt. Šīs mūzikas tikpat labi varētu arī nebūt, un neviens neizjustu tās trūkumu. Bez šīs miera mūzikas skanēja arī smooth jazz radio. Smooth jazz ir mūzikas stils, ko izpilda ļaudis, kuriem patīk džezs, bet viņi apzinās, ka nekad to neiemācīsies spēlēt, tāpēc izpilda mērenu popmūziku. To tikpat labi varētu saukt par smooth rap, smooth metal vai smooth opera. Vārds "smooth" nozīmē, ka tas nav pa īstam. Piemēram, Maiklam Džeksonam bija dziesmiņa Smooth Criminal, bet notiesāts tā arī viņš netika.
Caurums dolomītos
Otrajā dienā nolēmām izmest līkumu pa pilsētu, lai noskaidrotu, kā citi atpūtnieki un vietējie iedzīvotāji pavada sestdienu. Aizgājām uz pilsētas centrālo parku un secinājām, ka tur nav neviena cilvēka. Arī pa ceļam uz to un atpakaļ nesatikām nevienu dzīvu dvēseli. Tas apstiprināja manas aizdomas, ka cilvēki te nebrauc baudīt dabu un arhitektūru, bet gan vienkārši sēdēt uz spa kušetēm un pat neievērot, kur īsti viesnīca atrodas. Es gan uzzināju to, ka dzīvoju piecu minūšu attālumā no jūras, gan izmetu līkumu pa pilsētas galveno ielu un salonveikalā Konsum iegādājos zeķbikses ar Monu Lizu. Dziļi noliecu galvu dizainera priekšā.
Pēcpusdienā notika kas neticams – ielās parādījās cilvēki! Bet, gods godam, viņi tur neuzturējās ilgi, jo bija sapulcējušies, lai piedalītos tradicionālajā Kuresāres skrējienā. Skriešana ir ātrāka par iešanu, tāpēc drīz vien viņi bija prom.
Grandiozā ceļojuma noslēguma dienā nolēmām aizbraukt uz kādu galvu reibinošu apskates objektu salā. Apmeklējām Kāli (nejaukt ar "pālī") meteorīta krāteri. Latvijā meteorītu krāteri lielākoties tiek vienkārši izrakti, savukārt Sāremā reiz ielidojis īsts meteorīts un izsitis caurumu dolomītos. Tagad tur ir dīķis. Nav nekā īpaša, taču Sāremā mērogā – nopietns apskates objekts. Turpat, protams, bija suvenīru galds, kas noklāts ar neizturīgām dolomīta piestām un kadiķa sviesta nazīšiem. Kaut arī vislabāk kadiķi izmantot džina ražošanai, tie sviesta nazīši ir diezgan normāli. Piesta gan sen jau pie dieviem aizgājusi.
Pēc šī objekta apskates devāmies atpakaļ uz Rīgu. Ceļā pamanīju ievērojamo atšķirību starp braukšanas stilu Latvijā un pie mūsu ziemeļu kaimiņiem. Igaunijā visi brauc smukā rindiņā un netrako. Latvijā galvenais ir nevis nokļūt no punkta A līdz punktam B, bet gan apdzīt pēc iespējas vairāk automašīnu. Vēl noskaidroju, ka tad, kad ceļš ir vecs, tas kļūst par kultūras pieminekli. Mēs izvēlējāmies veco Pērnavas– Ainažu ceļu, pa kuru lēnām čunčina tie, kuri nekur nesteidzas un grib izbaudīt ceļu, nevis rezultātu. Līdzīgi ir ar spa – tā ir bezmērķīga čunčināšana no viena masāžas kabineta uz otru, lai ietītos plēvē un domātu, cik gan labi ir nedomāt par darbu. Lai lieki nekonkurētu ar kaimiņiem, Latvija varētu kādā drēgnā nostūrī, piemēram, Zosēnos, veicināt žagaru lasīšanas kūrorta veidošanos, lai var izlocīt pie klaviatūras nogurušās rietumnieku rokas un kārtīgi iekurināt. Tad arī līdz rītam varētu izturēt.