Protams, lai iegādātos šampanieti, var doties uz tuvāko veikalu un nebūt nav jābrauc uz Šampaņas reģionu Francijā. Tomēr turp ir vērts doties, lai iedziļinātos gan šampanieša ražošanas niansēs, gan parunātos ar šampanieša ražotājiem, gan pretotos globalizācijai, kas gribot negribot nivelē unikalitātes un vienreizības garšu – arī roku darba sajūtu. Pēc vizītes Reimsā vai Epernē Francijā arī uz elitāro Krug un Dom Perignon pudeli Rīgas veikalā skatīsies ar svaigu skatu un aizkustinājumu, iespējams, pat izprotot šo dzērienu iespaidīgās cenas, – galu galā šo šampanieša pudeļu līdzinieces redzētas autentiskas un apputējušas vēl ilgajā tapšanas procesā šampanieša darītavu pagrabos. Reimsā un Epernē atrodas lielāko pasaulslaveno šampanieša ražotāju "mājas", tur tūristus mīl, par "nelielu" samaksu (stundas ekskursija – no 15 eiro) interesentiem tiek stāstīts viss, ko var izlasīt internetā, viņi tiek izvadāti pa pagrabiem ar vienu vai vairākām degustācijām (atkarībā no biļetes cenas) un tradicionālo ekskursijas finālu, teiksim, Moet un Chandon suvenīru un pudeļu tirgotavā. Taču bez pasaulslavenajiem šampanieša zīmoliem Šampaņā ir simtiem mazāku, taču ne sliktāku šampanieša māju (Maisons de Champagne).
Šampaņas vārti, kuriem garām nepabrauksi, ir Reimsa ar savu slaveno nelielas pilsētas izmēra katedrāli, kurā kronēti vai visi Francijas karaļi. Reimsa ar rudenīgu lietu un ļaužu tukšām ielām, un brīvām autostāvvietām (jo svētdiena!). Reimsa ar vietējā lepnuma – šampanieša – veikalu Cave des sacres turpat blakus katedrālei. Šī šķietami prozaiskā vieta arī bija pirmā satikšanās ar šampanieti tā dzimtajā pusē.
Piedāvājumā – 700 šampaniešu nosaukumu! Ja runājam par naudu, kvalitatīvs franču šampanietis maksā no 15 eiro pudelē. Protams, cenas augstākā robeža ir diskutabls jautājums – var atrast arī daudzus simtus eiro vērtas dzēriena pudeles. Tomēr – bez pārmērībām! Šampaņas reģionā par 30 eiro var iegādāties arī izcilus Grand Cru paraugus. Turklāt, ja nav vēlmes vai laika klimst pa ciematiem, ja negribas parunāt ar vīndari par noskatītā dzēriena īpašībām vai vienkārši ir sestdiena vai svētdiena, par pieņemamu cenu pie šampanieša var tikt arī Reimsas vai kādas citas Šampaņas pilsētas šampanieša salonos.
Moet&Chandon mājas
Epernē ir otrā Šampaņas "lielpilsēta", kuras lepnums ir Šampanieša avēnija (Avenue de Champagne) – te slejas nevis šampaniešu mājas, bet pilis – Moet & Chandon, Perrier Jouet, Heidsieck, DeVenoge – un tā uz priekšu, kamēr atduries DeCastellane ūdenstornī. Daudzas no šīm pilīm piedāvā ekskursijas savos pagrabos, arī jau minētais Moet & Chandon, pie kura ieejas slejas mūka Doma Periņona statuja – tieši viņa vārdā tiek dēvēts elitārais Moet & Chandon ražotais šampanietis. Labu šampanieša izlasi var iepazīt arī teju diennakts režīmā strādājošajā salonā La Fine Bulle (17 rue Gambetta). Turklāt bez šampanieša Epernē ir arī pasaulē gardākās franču kūciņas – upeņu macaroons mazajā, simpātiskajā patisērijā B. et G. Coster (3 Place Hugues Plomb) ar desmit baltiem galdiņiem. Pats Kostera kungs, kurš jau noteikti nosvinējis 70. dzimšanas dienu, cenšas ne tikai uzraudzīt saldumu biznesa jau tā augsto kvalitāti, bet arī mēģina novākt kafijas tasītes no galdiem.
Apmēram desmit minūšu braucienā no Reimsas, tuvojoties Verzī, jau no pirmā lielākā pakalna skatienam paveras vīna lauku svītrojums un rūtojums tik skaistos, spilgtos un dažādos dzeltenajos toņos, ka jāapstājas un jābauda, un jāieelpo ainava. Gribot negribot skaties ar van Goga acīm!
Visapkārt tikai vīnogu lauki. Daudzu lauku malās slejas tādi kā nelieli "kapu piemineklīši", teiksim, ar uzrakstu Veuve Clicquot. Slavenās Kliko atraitnes vārds rotājas arī uz pamatīga šķūņa sienas. Tas nozīmē, ka vīnogas no šiem laukiem laika gaitā pārtaps šampanietī Veuve Clicquot.
Vīnogu audzētājiem problēmu netrūkst, jo kvantitāte un kvalitāte ir apgrieztā proporcijā. Tas ir, jo "sliktāka raža" (mazāk ogu no platības), jo labākas vīnogas. Vīnogulāji ogu kvalitātes maksimumu sasniedz 25 gados, tātad šajās ļoti stingri ierobežotajās platībās arī jāatjauno stādījumi.
Dzelžaina sistēma
Lai izprastu šampanieti, nedaudz jāsaprot tā klasifikācija. Pirmkārt, atbilstoši terroir (augsne, klimats u. c.) un līdz ar to arī vīnogu kvalitātei tie tiek dalīti Grand cru (augstākā kvalitāte un dārgākās ogas), Premier cru un neklasificētie, kas ir lielākā daļa (ap 85%). Otrkārt, ražas gada laikapstākļi (gaisa temperatūra, saules daudzums, nokrišņi) nosaka, vai šis būs vintage – izcils – vai parasts gads. Ja šampanietis ražots tikai no labā gada vīnogām, uz vintage pudeles noteikti ir norādīts ražas gads. Piemēram, Dom Perignon zīmola šampanieti vispār ražo tikai no vintage gada ogām. Tāpēc arī šī zīmola šampanietis top tikai no noteiktos gados iegūtām vīnogām. Patlaban var iegādāties 2004. gada šampanieti – šī gada ražas vīnu uzskata par izcilas kvalitātes un ar ļoti labu augļu un skābuma balansu. Jāpiebilst, ka 2004. gada vintage šampanieti var glabāt ilgi.
Šampanieša ražošanā izmanto triju šķirņu vīnogas Pinot noir, Pinot Meunier un Chardonnay, un arī audzē tās apmēram līdzīgās platībās. Dzirkstošajam vīnam šīs vīnogas tiek izmantotas visdažādākajās proporcijās atbilstoši katra vīndara receptei.
Pinot noir vīnziņi sauc par audzētāju elli un vienlaikus šampanieša lietotāju paradīzi – tieši šī vīnoga prasa milzu darbu uz lauka, bet no tām var iegūt fantastisku vīnu (protams, ne tikai Šampaņā). Pinot noir ir šampanieša mugurkauls un struktūras veidotājs. Ja šampanieti ražo tikai no sarkanajām vīnogām, tas ir Blanc de Noirs. (Viens no prestižākajiem 100% Pinot Noir vīniem ir Bollinger Vieilles Vignes Francaises. Protams, arī par kārtīgu cenu – šobrīd nopērkamais labais 2004. gads maksā ap 400 eiro).
Savukārt Chardonnay ir pasaulē vērtīgākā un populārākā baltā vīnoga. Audzētāji to uzskata par vīnogu vainaga dārgakmeni. Šī ir jutīga vīnoga, un tās kvalitāti iespaido daudzi faktori – augsne un klimats, kas ir Francijas lielākā vērtība, arī ozolkoks, ja topošais vīns tiek turēts koka mucās.
Ja šampanieti ražo tikai no Chardonnay, tas ir Blanc de Blancs. Viens no dārgākajiem vintage 2004 Blanc de Blancs ir Perrier-Jouet ražojums mazliet jocīgajā jūgendstila pudelē Belle Epoque – Fleur de Champagne Blanc de Blancs Brut. Starp citu, labākajam – Grand Cru – šampanietim neizmanto Pinot Meunier vīnogas. Pāris dienu laikā, sarunājoties ar šampanieša ražotājiem, var sasmelties visas šīs un vēl arī citas gudrības.
Jāpiebilst gan, ka šampanieša darītavu darba laiks atšķirībā no striktās visādu veidu klasifikācijas ir ļoti plūstošs jēdziens. Sestdienas un svētdienas, gadās arī pirmdienas, šampanieša mājās ir brīvdienas. Arī ilgi gulēt no rītiem nav ieteicams, jo no 12 līdz 14 vīna un šampanieša darītavās ir pusdienas laiks. Šajā laikā mazajos ciematos dzīve no tūrista viedokļa apstājas – pat kafejnīcu, kur pārlaist pusdienas laiku, atrast būs sarežģīti – to faktiski nav.
Šīs neērtības gan kompensē laipnība un viesmīlība, kad satiec šampanieša mājas pārstāvi. Gan pastāstīs par savu vīnu, gan apjautāsies, no kuras puses atbraukuši (o, nekad latvieši te nebija bijuši, un šonedēļ jūs esat jau otrie! Tikko bija daži no Strasbūras), gan ieteiks, ar ko noteikts vīns sader (piemēram, konkrētais rose šampanietis brīnišķīgi saderot ar jēra gaļu!). Uzzināsiet arī to, ka pussaldo šampanieti – demi sec – nepilda lielajās magnum pudelēs. (Iespējam, šampanieša ražotāju atmiņā vēl ir 1917. gads, kad Francijā palika milzīgs daudzums nevienam nevajadzīga salda šampanieša, ko bija paredzēts nosūtīt uz Krievijas cara galmu). Iepazīsiet ne tikai Nebukadnecara izmēra (15 litru), bet arī Zālamana izmēra (ap 20 litru) pudeles.
Kurš šampanietis jādzer šovakar? Kā kādreiz sacīja vīnzine Valentīna Grandāne – nevajag pārāk augstu vērtēt pamācības, jādzer tas, kurš garšo!