Vispirms Viļņā pārsteidz tas, ka tā nepavisam nav līdzīga Rīgai. Tikai četru stundu brauciens – un nonākam senās Polijas– Lietuvas lielvalsts un katoļticības lielpilsētā. Viļņas vecpilsētā baznīca atrodas pie baznīcas, aiz baznīcas un, visticamāk, arī uz baznīcas. Pirmo reizi kopš bērnības Viļņā nonāku svētdienas pēcpusdienā un sajūtu pamatīgu kultūršoku. Visi dievnami ir pārpildīti, turklāt liela daļa no dievkalpojumu apmeklētājiem ir jaunieši, daudzi nometušies ceļos. Baziliku, katedrāļu un klosteru bezgalībā iespējams puslīdz orientēties, izmantojot katra dievnama priekšā izliktās informācijas plāksnes.
Baznīcu skaistumkonkurss
Viens no Viļņas simboliem ir Katedrāles laukums ar iespaidīgo balto torni un svarīgāko katoļu celtni Lietuvā – Viļņas katedrāli. Lai arī laukums savā masīvumā ir lielpilsētas centra cienīgs, katedrāle neuzrunā tik ļoti kā citas baznīcu skaistumkonkursa dalībnieces – gotiskā pērle Svētās Annas baznīca ar sarkani spicajiem tornīšiem vai baroka katoļu baznīcu smagnēji pompozie stāvi. Piemēram, Svētā Gara pareizticīgo baznīca un klosteris ir savdabīga kultūrvēstures kapsula – baznīcas teritorijā var redzēt iespaidīgi tērptus mācītājus un mūķenes, dievnama interjers pārsteidz ar savu mājīgo auru un smaragdzaļo altāri.
Taču īpašu iespaidu atstāj aiz galvenās gājēju ielas aizslēpusies Svētās Trīsvienības baznīca. Līdz dievnamam var nokļūt, cauri grezniem rokoko vārtiem ieejot citā realitātē. XVI gadsimta baznīca ir noplukusi līdz tādam stāvoklim, ka atmodina patiesu līdzjūtību un vēlmi palīdzēt – sajūtas, kas patiesībā ticībai piestāv vairāk nekā daudzu grezno interjeru radītā bijība. Interesantu gaisotni rada izbalējušās, brīnišķīgās freskas uz fasādes, kā arī tas, ka baznīca pieder Austrumeiropas uniātu draudzei.
Izvēlies savu panorāmu
Blakus Katedrāles laukumam slejas pakalns ar majestātisku nosaukumu – Ģedimina pilskalns. Bez pūlēm uzkāpjam nelielajā kalnā un secinām, ka no pils palicis vien tornis, taču galvenais šajā vietā ir skats uz vecpilsētu. Visu pēcpusdienu pavadām, nesteidzīgi baudot seno Viļņu – gan galvenās ielas, gan mazās senā ebreju geto šķērsieliņas. Vecpilsētā sastopami dažādu reliģiju pārstāvji, šopaholiķi, tūristi un alus dzērāji. Te mūs uzrunā kāds lietuviešu pāris un pastāsta, kur ēst labākos cepelīnus.
Uzzinām, ka īpaši labi esot grauzdētie cepelīni. Pēcpusdienā nejauši atklājam citu – zemāku, taču skaistāku – panorāmu, kas palikusi ārpus tūristu iemītajām takām. Izejot no vecpilsētas pa slavenajiem Aušras (Rītausmas) vārtiem, griežamies pa kreisi Užupes rajona virzienā un ejam gar vecpilsētas ārējo malu. Ja šis skats būtu glezna, tās nosaukums būtu Viļņas torņi, jo ainava no upes līkumainajiem krastiem sniedz burvīgu vecpilsētas skaistuma kopsavilkumu.
Mākslinieku republika
Užupes republikai nav vajadzīgi tai piedēvētie salīdzinājumi ar Monmartru vai Kristiāniju. Tai ir pašai savs kolorīts, kā arī prezidents, himna un konstitūcija, kas uzrakstīta uz vairākām spoguļplāksnēm Užupes galvenajā ielā. Daudzo valodu tulkojumu vidū – arī armēņu, zviedru un igauņu – sev par nožēlu neatrodu latviešu valodu. Pieņemu, ka latviešiem ceturtās Baltijas republikas konstitūcijas baušļi ir skaidri arī bez tulkojuma: sunim ir tiesības būt sunim, katram ir tiesības būt unikālam un mīlēt, nevienam nav tiesību uz vardarbību. It kā pašsaprotamas lietas, kas tomēr dažreiz jāatgādina.
"Užupis" burtiski nozīmē "vieta aiz upes". Domāju, ka Užupē valdošo neparasto gaisotni lielā mērā veicina tās fiziskā atrašanās vieta – no pārējās Viļņas to nodala upes līkumi un vairāki tilti. Republikas centrā atrodas tās aizbildņa Užupes eņģeļa bronzas statuja, kas tika atklāta oficiālajā rajona neatkarības dienā 2002. gada 1. aprīlī. Otrs republikas simbols ir bronzas nāriņa, kas uz Užupi vilinot cilvēkus no visas pasaules. Mūsu apmeklējuma laikā šeit plīvo Ukrainas karogi un plakāti ar Ukrainu atbalstošiem tekstiem.
Nevar noliegt, ka Užupes pašnoteikšanās vēlmēm ir pamats – šis ir viens no vecākajiem Viļņas rajoniem, kas minēts jau XVI gadsimta dokumentos. Vēsturiski Užupe bijusi nabadzīgākā Viļņas daļa, ko apdzīvojuši galvenokārt amatnieki. Vēlāk šeit atradies sarkano lukturu rajons, padomju laikos šis apvidus bijis pamests un pat bīstams. Lētās dzīvesvietas XX gadsimtā pievilināja ļaudis no mākslinieku aprindām, un ar laiku rajonā sāka notikt alternatīvi koncerti, mākslas festivāli, izstādes un dzejas vakari. Pašlaik mākslinieku republika ir viens no prestižākajiem Viļņas rajoniem, kas vēl pagaidām saglabājis romantisku un apdriskāti pievilcīgu auru.
Ieeja caur telefona būdiņu
Vakarā uzzinām, ka Viļņa prot arī ballēties. Pēc hosteļa darbinieka ieteikuma nonākam bārā ar nosaukumu Šnekutis, kas ir labākais, ko var vēlēties pēc ekskursijām noguruši, izslāpuši jaunieši. Te valda draudzīga attieksme, ko, iespējams, izraisījušas zemās alus cenas. Gandrīz ģimeniskā atmosfērā pie lieliem koka galdiem sasēdušies pilnīgi svešinieki. Tā nu es attopos tulka lomā starp pusmūža lietuvieti Ernestu, kurš nerunā angliski, un diviem kanādiešu pilotiem, kuri nerunā krieviski. Proporcionāli izdzertā alus daudzumam aug arī saspīlējums starp Ernestu, kurš sevi sauc par dziednieku un ekstrasensu, un kanādiešiem, kuri nevēlas tikt izdziedināti. Šajā brīdī no tulces kļūstu par diplomāti, kas abas puses pazudina tulkojumā, mīkstinot izteiktos apvainojumus.
Kopumā gan Viļņas iedzīvotāji ir diezgan draudzīgi un laipni. Sev par vilšanos vietējo sejās pēc vārda "broliukas" izdzirdēšanas drīzāk redzu neizpratni, nevis gaidīto sajūsmu par manām lietuviešu valodas zināšanām. Tāpēc palieku neizpratnē, vai kaut ko nepareizi izrunāju vai arī šo vārdu lietuvieši drīkst lietot tikai par mums, latviešiem.
Piektdienu un sestdienu vakaros visi bāri un klubiņi ir pilni. Mūsu karte ir hosteļa darbinieka krustu šķērsu izraibināta ar ballīšu vietām dažādām gaumēm – tur ir gan Viļņas vecākais rokklubs, gan drum’n’bass klubs, gan bāri Alutis un Phonebooth ar desmitiem alus šķirņu. Pēdējā ieeja esot caur telefona būdiņu.
Trolejbuss no pagātnes
Ar humora izjūtu apveltītam latvietim Lietuvā nebūs garlaicīgi. Atļauju sev pasmaidīt par tādiem lietuviešu nosaukumiem kā "daiktu galerija", jo zinu, ka mūsu kaimiņi tāpat draudzīgi smīkņā par latviešu valodu. Saziņai šeit strādā paredzamā formula – lielākā daļa jauniešu runā angļu valodā, bet vairākums vidējās un vecākās paaudzes lietuviešu runā krieviski. Pazust Viļņā grūti – visapkārt mums pazīstamie zīmoli un pat kādu laiku Rīgā neredzētie iepriekšējās paaudzes trolejbusi. Veikalu sortiments gan mazliet atšķiras – piemēram, katrā Narvesen kioskā nopērkams tradicionālais lietuviešu saldais "ezis".
Ne tikai trolejbusi, bet arī cenas rada sajūtu, ka esam atgriezušies Latvijā pirms dažiem gadiem. Tā kā naudas pārrēķins uz litiem prātā neveido sakarīgu formulu ne ar latiem, ne eiro, palīdz apziņa, ka te viss ir lētāk. Ar lietuviešu virtuvi gan palieku uz jūs, jo mani neuzrunā ne "ezis", ne bērnībā iecienītais cepelīns. Tiesa, patīkamu pārsteigumu sagādā rupjmaizes podiņā servēta biezzupa.
Lai būtu uz Viļņas viļņa, pilsēta ir jābauda kā laba glezna, atkāpjoties un skatot to kopumā, vienlaikus pievēršot uzmanību detaļām. Vai arī kā cepelīns, kurā slēpjas gards un sātīgs pildījums. Uz Viļņu var doties arī izpētīt, atklāt un brīnīties, apmaldoties vecpilsētas sānieliņās un pagalmos. Nākamajām reizēm atstājam noslēpumaino Triju krustu kalnu ar izslavēto panorāmu un divus no trim mākslas muzejiem. Šajā ziņā Viļņa izgriež pogas 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētai kaimiņos.