Zīmola Dilles Fashion radītājas Irīnas Abakokas ikdiena paiet, darinot tērpus, kas krāsoti ar Latvijā plūktiem augiem, izmantojot gan dažādas senas, gan mūsdienīgas tehnikas. Katrs viņas krāsotais audums ir unikāls un neatkārtojams.
Kāds bija ceļš, lai nonāktu līdz tērpiem, kādus radāt, izmantojot augus?
Sākotnēji bija ideja radīt kleitas no audumiem, kas nopērkami veikalos. Pēc sešiem mēnešiem sapratu, ka šajā jomā ir liela konkurence, tāpēc nepieciešams ar kaut ko atšķirties. Tā nu kādu laiku šo domu sevī kultivēju līdz brīdim, kad pie manis atnāca ideja. Sapnī redzēju savu mirušo vecmāmiņu, kas man parādīja apgleznotu audumu. Šo sapni uztvēru ļoti zīmīgi. Nopirku akrila krāsas un sāku darboties, taču pēc neilga laika sapratu, ka rezultāts nav tāds, kādu to vēlos redzēt. Tā sāku meklēt informāciju par to, kā vēl varu nokrāsot tekstilu. Tā kā senatnē cilvēki audumus krāsoja ar augiem, arī es sāku eksperimentēt ar dabīgajām krāsām. Pirmajos divos gados mēģināju krāsot audumus teju ar visiem augiem, kas man pagadījās pa rokai. Vajadzīgo krāsu mēģināju iegūt no ziediem, mizām, lapām. Turklāt uzzināju, ka ir tāda tehnika kā ekoprints, kad ne tikai auduma fons tiek nokrāsots, bet arī zīmējumu uz auduma var izveidot, izmantojot dažādus augus. Tā turpinājās mani nebeidzamie eksperimenti, līdz pamazām izveidoju savu rokrakstu.
Sevi dēvējat par ekostila mākslinieci. Kādēļ jums svarīgi izmantot tikai un vienīgi dabas materiālus?
Šobrīd jau dažādās jomās uzņēmēji cenšas strādāt un attīstīties dabas virzienā. Uzskatu, ka mums jāiet līdzi laikam. Turklāt ikdienā daba mani emocionāli dziedina. Kad mēs uzģērbjam apģērbu, kurā ir šie dabas elementi, šim tērpam ir pavisam citāds spēks un enerģija, kas tā nēsātāju neredzami dziedina. Ar acīm tas nav saredzams, bet to varam sajust, tāpēc ir liela nozīme tam, ko valkājam. Kad savās meistarklasēs runāju par šo filozofiju, atgādinu, ka arī senie latvieši labi mācēja sevi dziedināt, ejot dabā. Piemēram, pateicoties konkrētam kokam, viņi ieguva nepieciešamo enerģiju. Piespiežoties pie koka un kādu laiku esot saskarē ar to, senatnē cilvēki sevi pozitīvi uzlādēja. Ozols dod drosmi, kļava – mīlestību, kastaņa – draudzību, bet pīlādzis sniedz aizsardzību. Līdz ar to, kas cilvēkam trūka, viņš mācēja to atrast dabā. Arī es šo dabas filozofiju ielieku savos tērpos. Pateicoties ekoprinta tehnikai, konkrētā auga enerģiju varam vienkārši uzvilkt un paņemt sev.
Kādus augus izmantojat audumu krāsošanā?
Patiesībā visi augi krāso, tikai rezultāts mēdz būt atšķirīgs. Mēs varam nokrāsot baltu audumu un iegūt bēšu krāsu, taču mums liksies, ka redzamas minimālas izmaiņas. Pierasts uzskatīt, ka spilgtās krāsas ir tās, kas vislabāk nokrāso audumu, jo rezultātā redzams lielāks kontrasts. Pati audumus krāsoju ar dažādiem augiem. Piemēram, ar Kanādas zeltslotiņu, kas ir invazīvs augs Latvijas dabā un vasaras otrajā pusē grāvmalās zied ar dzelteniem ziediem. Patīk izmantot gan savvaļas, gan košumaugus, piemēram, etiķkoka ziedus, kosmejas, sarkanās rožlapiņas, ābolu un ozolu mizas, pienenes, īrisus. Tekstilu var nokrāsot gan ar ziediem, gan mizu, retāk ar lapām, taču tās izmantoju ekoprinta tehnikai. Krāsoju arī ar pārtikas atkritumiem: sīpolu mizām, bietēm, kafiju un tēju. Audumu krāsošanas procesam var pieiet ļoti radoši.
Tā kā manai mammai patīk darboties dārzā, viņa to ir pārveidojusi manām vajadzībām. Lielākoties nepieciešamos augus paši izaudzējam, bet dažreiz ir tā, ka kāda auga man pietrūkst. Tad nu sociālajos tīklos palūdzu, ja pēc kādiem svētkiem palikušas pāri rozes vai sarkanās peonijas, lai nevajadzētu mest tās ārā, var atvest man, un šos ziedus izmantošu savos tērpos. Reizēm man pat cilvēki paši raksta un piedāvā ziedus.
Daudzus augus gan kaltēju, gan sasaldēju, lai ar tiem varu krāsot arī ziemā. Ekoprintam savu dabisko nospiedumu ļoti labi atdod ozola, kļavas un etiķkoka lapas. Tās arī visbiežāk izmantoju, jo tajās ir sastopams tanīns – rūgtena viela, kas krāsošanas procesā izdalās un uz auduma palīdz izveidot nospiedumu. Tanīna klātesamība augā palīdz iegūt vajadzīgo efektu. Ir augi, kas visu vasaras sezonu labi krāso, bet ir arī tādi, piemēram, papardes, kas savu nospiedumu vislabāk uz auduma atstāj tikai ap Jāņiem.
Cik viegls vai sarežģīts ir audumu krāsošanas process ar augiem?
Lai arī pirmajā mirklī liekas, ka nepieciešams ievērot vien četrus galvenos posmus, patiesībā tas ir gana sarežģīti, jo jāpārzina daudzas un dažādas nianses. Tādas nelielas detaļas, kas beigās sasummējas garā un sarežģītā procesā. Ne velti šo krāsošanas veidu dēvē par «lēno modi», jo process ir laikietilpīgs. Pirms krāsošanas audums ir jāsagatavo, pēc tam jāvāra, jāskalo, jākodina (Irīna eksperimentē, izmantojot dažādas tehnikas no sojas piena līdz alūnam, lai atrastu labāko, jo diemžēl ne visi kodināšanas veidi ir videi draudzīgi – red.), lai tas ir gatavs šos augus uzņemt savās dabīgajās šķiedrās, sevī. Jāsagatavo arī pati krāsa. Jāvāra augi, lai tie atdotu vajadzīgo konsistenci un nokrāsu. Audums pēc tam atkal jāskalo un jāžāvē. Tam seko ekoprinta tehnika, kad arī augi ir speciāli jāmērcē, lai tie būtu gatavi atdalīt krāsvielu un atstāt nospiedumu. Pēc tam noris pats radošākais process – augu likšana uz auduma. Pēcāk tas jāsarullē un jāsatin, jātvaicē vai jāvāra atkarībā no izvēlētās tehnikas. Pēc kāda laika atkal jāskalo un jāžāvē. Paiet kādas četras vai piecas dienas, kamēr tiek pabeigts pats krāsošanas process. Pats interesantākais ir tad, kad audumu tinu vaļā, lai redzētu galarezultātu, jo nekad nezinu, kāds tas būs. Mēs varam izvietot augus uz auduma pēc saviem ieskatiem, taču daba tik un tā veic savas korekcijas un rada savu unikālo zīmējumu, kuru nevarēsim atkārtot. Kad man jautā, ka vēlas tādu pašu audumu, skaidroju, ka to nav iespējams atkārtot. Varu ko līdzīgu vēlreiz nokrāsot, bet ne tādu pašu.
Kā redzat ekostila attīstību nākotnē?
Šim virzienam vajadzīgs laiks, lai tas iesakņotos. Pirmajos gados daudziem izteikti acīs bija jautājuma zīmes par to, ko es daru un kam tas vispār ir vajadzīgs, ja auduma krāsošana paņem tik daudz laika. Neatkarīgi no tā es turpināju savu ceļu, jo man vienmēr ir bijusi sajūta, ka man tas ir jādara. Taču pēdējā laikā redzu, ka ir arvien vairāk sieviešu, kurām ir tuva mana filozofija un interese par augiem. Ārzemēs cilvēki jau krietni ātrāk ir atvērušies šādai mākslai. Pie mums process ir lēnāks, bet prieks, ka tas notiek. Arī man ir sapnis kādreiz atvērt savu veikalu, kurā varētu iegādāties apģērbu un tekstila izstrādājumus, kas krāsoti ar dabīgajām krāsām un rotāti ar ekoprinta tehniku. Sākot no zeķēm līdz pat kāzu kleitai, taču steidzināt neko nevajag, jo visam ir savs laiks.