Protams, ne par eksotisko austrumzemi ir stāsts. Ukraina ir gluži pretējs piemērs ar vēsturiski un sociāli ārkārtīgi samezglotu likteni. Šajā izšķiršanās brīdī Krievija izmanto, un ar riebumu tas jāatzīst - samērā veiksmīgi, vairākus Ukrainas vēstures mezglus, lai ar savu uzpumpēto propagandas aparātu attaisnotu militāru iejaukšanos. Vakarrīt Latvijas ekspremjers Valdis Birkavs LTV teica, ka Ukraina Krimu varētu būt zaudējusi. Pirmā reakcija, protams, - sašutums par tādām kapitulantiskām runām, bet, ja pragmatiski, - īsti jau Krimu Ukraina nemaz nav ieguvusi. Krievijas militārais kontingents lielā mērā noteicis teritorijas sociālo spektru. Caur šo arī «tautas brāļu aizstāvēšana» iegūst primitīvu un galēji liekulīgu krāsojumu. Lai ilustrētu tekstu, nākas pielietot melīgas televīzijas montāžas. Izejot no tautiešu aizstāvēšanas loģikas - kādēļ tad gādīgos Maskavas onkuļus neinteresē Rietumukraina, kur tiešām krievi ir izteikta minoritāte? Skaidrs, ka galvenais ir militāri politiskā komponente. Arī jaunizceptais Krimas līderis Aksjonovs līdzinās steigšus sadiegtai marionetei, kas tiražē vienu antikonstitucionālu un starptautiskām tiesībām neatbilstošu ukazu pēc otra. Var pieņemt, ka minētais… - par kungu negribētos saukt - tuvākajā laikā tiks «uzmests» arī no Maskavas «draugu» puses, padarīts par grēkāzi un, kā tādos gadījumos saka, aizslaucīts vēstures mēslainē. Savukārt pieņemtie lēmumi gan tiks atzīti par «tautas gribu» un šā tā, bet turpinās funkcionēt. Īstenībā Ukrainas centrālajai varai Krimas virzienā īsti nav ar ko runāt, kas ir bēdīgākais šajā stāstā.
Var prognozēt, ka Krimas reģions vai nu politiski nonāks «pelēkajā zonā», līdzīgi Piedņestras Republikai, vai arī - labākajā gadījumā - starptautiskajā pārraudzībā.
Citādi Ukrainas notikumu kontekstā izskatās situācija Donbasa-Harkovas līnijā. Var tikai atgādināt, ka šim reģionam ir būtiska nozīme visas Ukrainas ekonomikā, tur dzīvo liels skaits cilvēku, lielā daļā - krievvalodīgie. Apmēram nedēļu pēc centrālās varas maiņas tur sākās dažādi «pretmītiņi», administratīvajās ēkās tika vilkti Krievijas karogi, pasaule redzēja pazemojošus videokadrus, kur Maidana aktīvistus spārda kājām un liek rāpot pa dubļiem, liekulīgi aicinot nesist, kas gan visu laiku tika darīts. Luganskas apgabalā nupat pieņemts juridiski absurds lēmums rīkot referendumu par autonomiju. Referendumam esot jānotiek 10. martā. (Apžēliņ, kādēļ ne rīt?) Te nonākam pie ciniskā, bet politikas spēlēs akceptētā un zināmā apgalvojuma, ka politikā nav draugu un ienaidnieku, politikā ir intereses. Ideālistus šāds uzstādījums neiepriecina, bet Ukrainai jāpielieto visi līdzekļi, lai no krīzes izietu ar vismazākajiem iespējamajiem zaudējumiem. Vēl jo vairāk, kad redzam visai vārgulīgo un vilcinošo Rietumu nostāju šajā kataklizmā.
Lūk, atšķirībā no Krimas Ukrainas austrumos Kijevai gan ir ar ko runāt. Proti, tur liela ietekme valsts bagātākajiem cilvēkiem - Ahmetovam, Tarutam, Kolomijskim un citiem. Šiem kungiem neprognozētā notikumu attīstībā ir ko zaudēt. Rinata Ahmetova aktīvu kopīgo apjomu lēš pāri 22 miljardiem dolāru, liela daļa no tiem ieguldīta tieši Ukrainas rūpnieciskajos austrumos funkcionējošos holdingos. Minēto kungu saucieni pēc stabilitātes un nedalāmības Ukrainā ir ar skaidru interešu pamatu. Juceklis spiedīs lejā gan akcijas, gan partneru uzticību, gan biedēs ar Krievijā populāro «laupi salaupīto» scenāriju. Arī Putina sabiedrība nebūtu tā patīkamākā. Šo rakstot, atceros «cara Vladimira» pazemojošo žestu pirms pāris gadiem krievu oligarham Oļegam Deripaskam nākt pie galda un parakstīt apņemšanos nodrošināt darbu viņa rūpnīcās - «i ručku ņe zabuģķe vernuķ» /pildspalvu atdodiet atpakaļ/. Visu to gādīgi filmēja Kremļa televīzijas.
Protams, tā ir aisberga redzamā, propagandas daļa. Skaidrs, ka, nonākot Krievijas ietekmē, Ukrainas oligarhi zaudēs gan ietekmi, gan naudu. Savukārt jaunajai Ukrainas valdībai, jācer, būs mazāka apetīte uz procentiem nekā aizmukušajam Janukovičam ar kompāniju.
Pagaidām Kijeva rīkojusies apdomīgi, iesaistoties dialogā ar reģiona ekonomisko eliti. Vēl vairāk - miljardieris Ahmetovs iecelts par Doņeckas gubernatoru, Dņepropetrovskas novadā formālo vietvaru vada cits oligarhs Kolomijskis, bet Harkovas mērs ir miljardieris Jaroslavskis. Minētajiem ir gan ietekme, gan nauda, gan sakari - pragmatiski instrumenti, ar kuru palīdzību var reāli līdzsvarot nestabilo situāciju Ukrainas austrumdaļā. Šajā brīdī tas ir pirmšķirīgi svarīgi, gan no ideālu, gan interešu viedokļa raugoties.