Mēs mīlam šo zemi, vēlamies atbalstīt un piedalīties tās procesos, vēlamies, lai katrs iedzīvotājs ir ne vien paēdis un aprūpēts, bet arī dzīvo bagātīgā, plaukstošā kultūrtelpā, ar kuru var lepoties, vēlamies taisnīgi un godīgi maksāt nodokļus kopā ar visiem un atbalstām domu sakārtot nodokļu sistēmu. Taču jaunā nodokļu reforma ir pēc būtības negodīga un netaisnīga, gan liekot maksāt ''nodokļus'' no neeksistējošiem “ieņēmumiem”, gan arī absolūti neņem vērā mūsu nozares specifiku.
Kā pašnodarbinātais, šajā gadījumā mākslinieks, strādā? Viņš ieiet savā darbnīcā, kuru viņš, iespējams, īrē, viņš ieslēdz gaismu, noliek uz galda nopirkto materiālu un ar instrumentiem, kurus viņš ir nopircis, sāk strādāt. Iespējams, viņš strādā gadu, līdz darbs ir gatavs. Tad viņš zvana galerijai no sava telefona, transportē darbu uz galeriju, par ko viņš arī maksā – tā kā māksliniekam nav darba devēja, kas varētu segt šos izdevumus, tad viņa ieņēmumi nav un nevar būt vienādi ar peļņu kā tas ir darba ņēmējam.
Ja agrāk tēlniekam, kura darba radīšanas izdevumi ir lieli, 50% no autoratlīdzības netika aplikti ar nodokli, jo tie arī aptuveni sastādīja darba radīšanas izmaksas, tad pēc nodokļu reformas, kas neņem vērā izdevumus, iznāk, ka 25% no autoratlīdzības aiziet nodokļu samaksā, 50% darba radīšanas izmaksās, un tēlnieks nopelna vien 25%. Kādai ir jābūt darba vērtībai un kādai ir jābūt sabiedrības pirktspējai, lai ar šiem 25% mākslinieks spētu izdzīvot, pabarot ģimeni! Liekot maksāt 25% autoratlīdzības nodokļa, netiek ņemta vērā autora darba specifika, kas ir autora paša nevis darba devēja finansēts darbs.
Reformas piedāvājums ir reģistrēties kā pašnodarbinātajam, lai varētu uzrādīt izdevumus, bet jaunums – obligātā kārtā katru mēnesi ir jānopelna vismaz minimālā alga.
Problēma ir tāda, ka mākslinieka uzstādījums nevar būt katru mēnesi nopelnīt noteiktu naudas summu. Viņa ieguldījumus savā darbā attiecībā pret ieņēmumiem nevar skatīties viena mēneša griezumā. Šobrīd ir bijis iespējams veikt savu darbību, jo mākslinieks var atskaitīties, ka viņam ir izdevumi, bet vēl nav ienākumu, kas arī ir darba specifika - mākslinieks var radīt darbus personālizstādei gadu vai pat vairāk, negūstot ienākumus. Galerija, iespējams, šos darbus pārdod pēc pusgada. Tātad pēc 16 mēnešiem mākslinieks saņem atlīdzību par darbu - varbūt saņem! Nākotnē šo 16 mēnešu laikā viņam jāspēj finansēt sava turpmākā darbība, izdzīvot un samaksāt katru mēnesi 170 eiro par negūtiem ienākumiem ''dzimtzemnieka naudas'' valstij, kas uzkrājas kā parāds un pēc 16 mēnešiem ir 2720 eiro. Pie kam, mākslinieks var savus darbus nepārdot vai pārdot ne visus. Kurš gribēs riskēt un uzkrāt 2720 eiro parādu? Būt māksliniekam bija riskanti pie iepriekšējā likuma, bet tagad valsts grib palielināt likmes! Vai tu to varēsi? Vai kāds to vispār varēs?!
Patērētāju sabiedrības ideja laikam ir iesūkusies ierēdniecībā un valdībā un kļūst par absolūtu normu Latvijā – visiem ir jāražo un jāpatērē, tie, kas savas idejas vārdā ko bremzē, šajā patēriņa ritenī ir jānoliek pie vietas vai jāsamaļ! Kā to vislabāk izdarīt - jāapliek ar nodokli, kuru nav iespējams nomaksāt!
Iespējams, ka ''Delfu komentētājs'' kopā ar Kariņa kungu atviegloti nopūšas – sak, lai tak viņi visi iet ''strādāt īstu darbu''. Bet iedomājieties Latviju bez kultūras nozares – bez Latviešu dziesmām, ko uzslēgt Līgo vakarā, bez Dziesmu svētkiem, jo kolektīvu vadītāji nepavilka jauno ikmēneša nodokļu režīmu, bez baleta pulciņa meitai, jo vasaras tukšajos mēnešos nesanāca ''Dzimtzemnieka naudu'' savākt, bez teātra, bez grāmatām un bez kino, bez izstādēm, bez deju kolektīviem un bez tautastērpiem, bez koncertiem vasaras vakaros, bez Brīvdabas muzeja tirdziņa, jo tas viss ir kultūras jomas pašnodarbināto darbs. Jā, tādā Latvijā varbūt ir iespējams izdzīvot. Bet vai ir vērts dzīvot?