Tikai gadu kopš izvairīgas atrunāšanās par pārāk lielo atbildību, ko nozīmētu emigrējušo Latvijas piederīgo saukšana atpakaļ, premjers Māris Kučinskis 19. septembra rītā tomēr izteicis maģiskos vārdus: "Mūsu darba tirgus sauc pēc darba spēka". Esot pienācis laiks spriest par atsevišķiem pasākumiem reemigrācijas atbalstam, arī saistībā ar nepieciešamību piesaistīt kvalificētus darbiniekus. Labāk vēlu, nekā nekad. Demogrāfs Ilmārs Mežs, Delfi/Certus pētījumā "Latvija 2020 - Kas dzīvos un strādās Latvijā?" vaicāts par nākotni, ja demogrāfisko situāciju neizdosies uzlabot, atbild: “Mūsu mūžam Latvijas vēl pietiks.” Taču vēlēšanas tuvojas, un ar tādu saukli tajās iesoļot tomēr negribētos nevienam politiķim, arī premjeram. Lai šo latviski skarbo prognozi uzlabotu, tiek strādāts vismaz četrās frontēs: kopējā ekonomikas izaugsme ir uz piesardzīgi optimistiskas līknes, dzimstības veicināšanas atbalstam budžets nu iedalīts, viesstrādnieku vienkāršākai piesaistei klusiņām tiek grozīti likumi, tad nu atliek vēl reemigrācija.
Taču bēdīgi slavenais Reemigrācijas plāns 2016. gadā ir izčākstējis, atstājot nepiepildītu gaidu mieles abās robežas pusēs. Vai tagad tiek ievilkta “otrā elpa” valsts saimnieku sarunai ar saviem cilvēkiem ārvalstīs? Tajā gan pagaidām pietrūkst svaiguma un jaudas, kas varētu raisīt patiesu divvirziena ieinteresētību un tā nest rezultātus. Izelpai atgādinot miglas pūšanu acīs, šo otro iespēju var atkal palaist garām. Un tā var būt arī pēdējā – jo ilgāk cilvēki mīt ārvalstīs, jo mazāka ir atgriešanās iespēja, liecina statistika. Tāpēc premjera vārdiem būtu jāseko mērķtiecīgai, pragmatiskai un saskaņotai rīcībai gan no valsts, gan pašvaldību, gan privātā sektora puses, lai kopā ar diasporas un reemigrantu organizācijām un profesionāļu tīkliem liktu drošu pamatu diasporas iesaistei Latvijas izaugsmē.
Būtu tuvredzīgi pamest novārtā diasporas potenciālu Latvijas tautsaimniecībā. Tas ir vairāk kā nacionālromantisks apsvērums, un atšķirībā no viesstrādniekiem – ilgtspējīgs. Eiropā vien ir tūkstošiem Latvijas piederīgo, kas guvuši pieredzi, piemēram, būvniecības un viesmīlības nozarēs – tajās Latvijas algu līmeņi jau ir konkurētspējīgi. Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā un Īrijā strādā liels skaits mediķu un IT speciālistu; Londonā, Frankfurtē un Luksemburgā – finanšu speciālisti. Neapzināts ir Latvijas studentu ārvalstīs potenciāls. Šie profesionāļi – vismaz pagaidām, gan zem augoša asimilēšanās riska – ir ar latviešu valodas zināšanām un izpratni par Latvijas uzņēmējdarbības un sabiedrisko vidi. Turklāt, pat šobrīd neatgriežoties, viņi var pielikt roku eksporta un investīciju veicināšanai, jaunuzņēmumu atbalstam – un to sākusi izzināt LIAA. Valdības uzsvars uz diasporas latvisko izglītību un kultūru ir labs ilgtermiņa virziens ārlatviešu saiknes saglabāšanai ar Latviju. Bet tas nevar būt vienīgais. Mūsu ekonomikas un demogrāfiskā situācija liek jau šodien radīt veidus, kā diasporu iekļaut Latvijas ekonomikas un pārvaldības attīstības ekosistēmā.
Tam nepieciešama visaptveroša un stratēģiska politikas pieeja, plašāka par nobružāto “reemigrācijas imperatīvu”. Reemigrācijai vajadzētu būt tikai vienam no elementiem plašākā uz ieguvējs-ieguvējs principa balstītā rīcības stratēģijā par diasporas iesaisti tautsaimniecībā. Tas nozīmētu: pirmkārt, novērst praktiskus, tostarp normatīva un sociāla rakstura šķēršļus to ārvalstīs mītošo profesionāļu un viņu ģimeņu reemigrācijai Latvijā, kuri apsver šo iespēju; otrkārt, ar tiem, kuri atgriezties šobrīd neplāno, veicināt uzņēmējdarbības sakarus un attālinātu iesaisti aktīvajā ekonomikā; treškārt, piesaistīt diasporas profesionāļu zinības attiecīgo nozaru attīstībai, veidojot pastāvīgu zināšanu pārneses jeb inovācijas diplomātijas platformu.
Stratēģija nenozīmē kārtējos gadu gaitā krātos papīru kalnus. Tā nozīmē pirmām kārtām jau praktisku izpratni, ka par ārlatviešiem jāiestājas ne tikai Dziesmu un deju svētku gājiena sagatavošanā, bet gan jau šodien - dažādos pragmatiskos procesos uz vietas un starptautiski. Nepieciešama praktiska rīcība, savedot kopā darba devējus un darba ņēmējus, novēršot ārvalstu kvalifikācijas neatzīšanu reglamentētajās profesijās, atbalstot bērnu iekļaušanos latviešu skolās un bērnudārzos, aizsargājot ārvalstīs iegūtās sociālās garantijas.
Konkrēts un šobrīd aktuāls piemērs ir Lielbritānijā mītošie Latvijas cilvēki, kas tuvojas pensijas vecumam. Latvija mūsu reemigrantiem ar ienākuma nodokli apliek pat Lielbritānijā vai citviet Eiropā nopelnītas pensijas neapliekamo minimumu, turklāt pastāv risks, ka Lielbritānija pēc Brexit varētu neizmaksāt savas pensijas Eiropas Savienībā mītošajiem. Bez Finanšu, Labklājības un Ārlietu ministriju saskaņotas un mērķtiecīgas rīcības, lai to mainītu, Latvija zaudēs iespēju kaut vecumdienās sagaidīt atpakaļ savus Lielbritānijā strādājošos un viņu ģimenes (kopā ir ap 100 000), tā turklāt ik gadu IIN ieņēmumos negūstot papildu ap 0,1% no IKP un pirktspējas pieaugumu par 0,3-0,6% no IKP, pat pie piesardzīgām reemigrācijas apjoma aplēsēm.
Visbeidzot, atbilstoši realitātei, ka ārpus Latvijas mīt piektā daļa tās piederīgo, ir jādomā par skaidru un mūsdienīgu regulējumu, kas veicinās diasporas saikni ar Latviju, pienesumu tās izaugsmei, globālo konkurētspēju un interešu aizstāvību starptautiski. Jauns Mobilitātes likums varētu novērst novecojušās vietsēžu loģikas radītas mikroproblēmas likumos, ar ko ārlatvieši saskaras dažādās jomās (nodokļi, pensijas, deklarēšanās, vēlēšanas, militārā dienesta rezerve). Tas varētu ielikt pamatu ilgtermiņa plānošanai valsts sadarbības un atbalsta pasākumiem ar diasporu (latviskā izglītība, kultūra, līdzdalība) un to efektivitātes pārraudzībai, vienlaikus nostiprinot skaidru mobilitātes un diasporas lietu politiskās pārvaldības modeli. Ir jārisina arī jautājumi par dubultpilsoņiem, starp kuriem ir arvien vairāk gados jaunu cilvēku: piemēram, par viņu iespējām atgriezties studēt Latvijā (kamēr ar ārzemju pasi pat bez latviešu valodas centralizētā eksāmena var saņemt stipendiju, ar Latvijas pasi bez šī eksāmena pat maksas studijas nav garantētas) vai par pienākumiem mobilizācijas gadījumā (piemēram, ja militārā dienesta pienākumi jau izpildīti otras pilsonības sabiedrotā valstī).
Šobrīd vienīgais speciālais likums, kas tieši attiecas uz ārlatviešiem un viņu atgriešanos, ir 1995. gada Repatriācijas likums. Tā mērķis atgādināt “latviešu un lībiešu (līvu) ciešanas no citu tautu uzbrukumiem, asimilācijas tendencēm un [..] nāves nometnēm” un Tēvzemē aicināt atgriezties latviešu un lībiešu (līvu) pēcnācējus ir cienījams. Taču tas nekādi nerisina premjera aktualizētos valstij nozīmīgos ekonomikas un darbaspēka jautājumus, ne arī sociālos un izglītības jautājumus, kas ar tiem iet roku rokā. Repatriācijas likuma būtība ir šāda: tas repatriantiem dod iespēju kompensēt atceļa izdevumus un pirmos sešus mēnešus gūt pabalstu uzturam; ja repatriants atkal atstāj valsti, neatmaksājis repatriācijas pabalstu, viņam ir liegta turpmāka ieceļošana Latvijā; izbraucot no valsts, cilvēkam gan esot tiesības ņemt līdzi savas mantas, “izņemot tās, kuras esot aizliegts izvest”. Taču šis likums neattiecas uz tiem pāris simtiem tūkstošu Latvijas piederīgo, toskait ne obligāti latviešu vai līvu, kuri emigrējuši pēc 1990. gada 4. maija. Līdz ar to tas nespēj sekmēt vairuma darbaspējas vecumā esošo Latvijas cilvēku reemigrāciju, jaunu starptautiski izglītojušos speciālistu kvalifikācijas atzīšanu un piesaisti, kā arī jaunaizbraucēju ģimeņu atgriešanos un bērnu iekļaušanos Latvijas skolās un bērnudārzos. Jauna Mobilitātes likuma uzdevums būtu likt pamatus uz nākotni vērstai pragmatiskai līdzdarbībai Latvijas labā, tajā atgriežoties bez mūžīgas palikšanas pienākuma, ciešanu zīmoga un Latvijas pilsoņu šķirošanas pēc tautības.
Šai atgriešanās loģikai būtu jāiet roku rokā arī ar mūsu ikviena gatavību ikdienā sev blakus redzēt cilvēkus, kas pēc pasaules skarbās vai pozitīvās pieredzes gūšanas atgriežas citādi – kāds ar akcentu, kāds ar neierastākas ādas krāsas vai reliģijas ģimenes locekļiem, kāds ar latviski nepieticīgu pārliecību par saviem spēkiem. Mums jāmācās uzņemt atpakaļ to daudzveidīgo dzīves un pieredzes bagāžu, ko, uz laiku vai pavisam atgriežoties, sev līdzi nes aizbraucēji un viņu ģimenes. Ja par Sprīdīša pieredzi pēc viņa atgriešanās Laimīgajā zemē vairs neviens stāstus nestāsta, tad tie mūsu cilvēki, kuri atgriežas, būs tepat – redzami, dzirdami, jūtami. Tas, vai viņi atsauksies aicinājumam, ka "mūsu darba tirgus sauc pēc darba spēka", un arī paliks, ir atkarīgs arī no tā, vai no līdzcilvēkiem ikdienā, dažādās iestādēs un darbavietās nesaņems otram mūsu nacionālajā zemapziņā iesīkstējušajam pasaules apceļotāja arhetipam – Kaupo – veltīto svešādā noliegumu.
Autore ir Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde, taču publikācija nav organizācijas oficiāla nostāja un atspoguļo autores personisko viedokli.
emigrants
emigrants
emigrants