Kolēģis laipni atbildēja: “vai Tu zini, kas remontē ielu, pa kuru Tu šobrīd ej? Vai Tu zini, kas nodrošina, lai tā laterna Tev virs galvas nenodzistu? Kurš maksā par Tavu bērnu bērnudārzu?”
“Tās tiešām ir pašvaldības! Nekad nebūtu to iedomājies”, atbildēja viegli iereibušais, bet visumā patīkamais pilsonis.
Stāsts beidzās labi ar savstarpēju izpratni. Diemžēl šķiet, ka vidēju Latvijas pilsoni uz ielas ir vieglāk pārliecināt par pašvaldību funkciju absolūto nepieciešamību Latvijas iedzīvotajiem nekā Finanšu ministriju vai valdību. Nākamā gada valsts budžeta projekts līdz ar pavadošajiem likumprojektiem ir viens no lielākajiem murgiem, ar ko Latvijas pašvaldību vadītājiem savas pieredzes laikā ir nācies sastapties! Par laimi, man nav jāatbild par vesela novada iedzīvotājiem un viņu dzīves kvalitāti, gaidot žēlastību no valdības ierēdņiem un valdošās koalīcijas politiķiem. Tāpēc varu atļauties to pateikt viņu vietā.
Par skaitļiem. Latvijas Pašvaldību savienības un RACA dati rāda – plānotā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pārdale par sliktu pašvaldībām daudzām Latvijas pašvaldībām rada 6-10% lielu robu to nākamā gada budžetos. Taču reāli šis skaitlis ir jāreizina ar divi! Kombinācijā ar jaunajām un protams pareizajām valdības politikas iniciatīvām – GMI pabalsta, sociālo pabalstu un minimālās algas palielināšanu, izglītības un medicīnas darbinieku algu celšanu, kuru finansēšana pilnīgi vai daļēji gulstas uz pašvaldību pleciem u.t.t., RACA sastāvā esošajām 20 novadiem vien kopējais zaudējums ir ap 40 miljoniem eiro. Taču nākamais ir gads, kad tiek īstenota administratīvi teritoriālā reforma (ATR), daudziem ļoti trūcīgiem novadiem pievienojoties nedaudz spēcīgākiem! Tas ir gads, kad visa pasaule aizturētu elpu gaida Covid epidēmijas otro vilni, un, lai novērstu tā sekas pasaules ekonomikā tiek ieplūdināti triljoni eiro! Tas ir gads, kad Latvijas valdība pēc Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas pamudinājuma vieglu sirdi pārkāps Māstrihtas kritēriju ierobežojumus – budžeta deficīts nākamgad būs 3,9% no IKP jeb 1,18 miljardi eiro!
Un tad ir jāvaicā – kā var notikt tas, ka Latvijas pašvaldībām, jo īpaši no Rīgas tālākajiem novadiem, ir gaidāms tāds budžeta samazinājums, kas dažos gadījumos ne tikai apstādina jebkādas plānotās investīcijas, bet apdraud arī to pamatfunkciju īstenošanu! Jā, tās pašas ielas, ūdensvadi, sociālie pabalsti un bērnudārzi! Vai tas tiešām nav attieksmes, iespējams pat apzinātas politiskas izvēles jautājums? Zīmīgi, ka ATR likumprojektu pieņemšanas laikā publiskajā telpā sevišķi intensīvi parādījās izteikumi par pašvaldību “treknajiem runčiem”, uzblīdušajiem budžetiem u.tml. Savukārt valdības un ministriju iepirkumos sabiedrisko attiecību jomās parādījās milzu summas par tādiem pakalpojumiem, kā piemēram “Valsts kancelejas un Ministru kabineta komunikācijas kampaņa un pasākumu realizācija”. Par ne vairāk, ne mazāk kā 250 tūkstošiem eiro, kas PR tirgū ir milzīga summa! Un tas ir tikai viens no valdības un par pašvaldību jomu atbildīgo ministriju pēdējā laika milzu sabiedrisko attiecību pakalpojumu līgumiem – par nodokļu maksātāju naudu būtībā aizlejot tiem acis!
Latvijas publiskajā telpā pēdējā laikā par laimi ir aizsākusies nopietna diskusija par nevienlīdzību. Sociālo, ienākumu, iespēju u.t.t. Taču pagaidām neviens nav pievērsis uzmanību milzu nevienlīdzībai, kas pastāv t.s. “valsts sektora atalgojuma” jomā. RACA informācija, kas balstās uz Valsts kancelejas datiem, liecina, ka mūsu pašvaldību darbinieku vidējais atalgojums ir 712 eiro pret 1243 eiro valsts pusē. Un daudzos gadījumos šie ļaudis pilda identiskas funkcijas - piemēram, sociālie darbinieki, bibliotekāri, muzeju darbinieki u.t.t. Daudzās no Rīgas attālākajās pašvaldībās, piemēram, kultūras nama direktors/e vai bibliotēkas vadītājs/a bruto izteiksmē saņem ap 550 eiro mēnesī! Tā ir nožēlojama nabadzība, un to nav iespējams risināt konkrētās pašvaldības ietvaros. Tas ir valsts atbildības jautājums – vai tā vēlas, lai tās teritorija būtu daudz maz vienmērīgi apdzīvota, vai nē!
Vienā rakstā nav iespējams izklāstīt visu to problēmu daudzveidību, kuru pamatcēlonis ir reģionālā nevienlīdzība. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka tā ir katastrofāla – pēdējie dati, kas diemžēl attiecas vēl uz 2017. gadu, rāda, ka Rīgā IKP uz vienu iedzīvotāju bija 22 458 eiro – virs ES vidējā, kamēr, piemēram, Vidzemē 8927 eiro, bet Latgalē – pavisam niecīgi 7164 eiro! Un diemžēl tieši budžeta ziņā nabadzīgākajā pašvaldībām parasti ir jāuzņemas proporcionāli lielākais slogs savu ļoti nabadzīgo iedzīvotāju atbalstam!
Diemžēl valdības tuvredzīgā politika nākamā gada valsts budžeta kontekstā šo tendenci ievērojami pastiprina. Liekot uzdot jautājumu – kāpēc, kā vārdā, kāds ir iemesls un mērķis? Vai tiešām politiskā greizsirdība, jo, kā zināms, vairumā Latvijas pašvaldību vadītāju to politiskā piederība nesakrīt ar valdības koalīcijas partijām? Ja tā, tad tas ir ne tikai nožēlojami, bet noziedzīgi pret Latvijas iedzīvotājiem!
*Rakstā paužu personisko viedokli.