Nupat Latvijā tika konstatēts
kārtējais apstiprinājums
relativitātes terorijas pareizībai. Izrādījās, ka tā pirmā
colla, no kuras sākot NATO
sargā savas dalībvalstis, var
būt līdz pat simt kilometru
gara.
Nav vēl noklusis un līdz galam izpreparēts skandāls saistībā ar
topošo dzelzceļa līniju cauri Latvijai, kad jau dienaskārtībā
jauni jautājumi, šoreiz saistībā ar nacionālo aviokompāniju,
un nodokļu reformas peripetijas, kur, šķiet, dūksnājs dziļāks
nekā jebkad.
Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš aukstā kara. Visi vārdi šajā teikumā šķiet nepareizi un šim gadu skaitlim neatbilstoši. Varbūt kaut kad pirms pusgadsimta, iepriekšējās vai pat vēl iepriekšējās paaudzes laikā, bet ne jau tagad…
Bērnībā jau neviens nezina, vai dzīve būs gara. Ķer, kamēr vari, vēlāk nebūs laika lasīt, – šīs nedēļas
sarunā ar SestDienu saka dzejniece Inese Zandere, un man tas iekrīt smadzenēs un joprojām tur
sēž.
Tālāk, augstāk, stiprāk jeb atkal esam nonākuši līdz tam olimpiskā cikla punktam, kad sportisti no visas pasaules satiekas vienuviet, lai ne tikai sacenstos savā starpā, bet arī pierādītu, ka cilvēka ķermenis un prāts var pārspēt pats sevi, arvien no jauna izstiepjot iespējamā robežas un pārrakstot rekordus. Turklāt Latvijai šīs būs īpašas olimpiskās spēles – precīzi pirms simt gadiem Latvija pirmo reizi ar savu komandu piedalījās olimpiādē, un arī tad tā notika Parīzē.
Kāda ir miera cena, un vai izvēli piekāpties agresora
priekšā vispār var saukt par izvēli? Par to jādomā
katru reizi, dzirdot kārtējo piedāvājumu miera
plānam Ukrainai un analizējot nākotnes scenārijus
gan gadījumā, ja šāds plāns tiešām tiks īstenots jau
tuvākajā laikā, gan gadījumā, ja līdz tam tik viegli vis
nenonāks.
Mākslīgā intelekta izmantošana, lai atjaunotu sen zudušu
mūziku, un aicinājums
atgriezties vairāk pie dabas,
ieraudzīt tās skaistumu un
ieklausīties vietējos cilvēkos,
kuru stāsti un tradīcijas
bagātina pasauli mums
apkārt. Kas no tā ir mūsdienīgāk?
Ar visu to, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk ielaužas ikviena dzīves un ikdienas norisēs, cilvēka
faktors joprojām ir un paliek noteicošais. Vai tas labi vai slikti?