Tas diedziņš ir trausls
Cik tuvu esam gatavi pielaist sev citus, cik dziļi ielaist savā dzīvē un ļaut ieskatīties dvēselē? Kad tādi cilvēki, pavisam tuvu bijušie, no mums aiziet – un nav pat svarīgi, vai vienkārši pagriežot muguru vai pavisam prom, mūžīgajos ceļos –, vienmēr paliek nospiedums. Lielāks vai mazāks. Dziļāks vai seklāks. Sāpīgāks vai ne tik ļoti. Reizēm tas ir vēl ilgi jādziedē, taču citreiz tieši otrādi – atmiņas dziedē mūs.