Režisors Alvis Hermanis pēc Arkādijas izrādē Ābeļziedi upē turpina meklēt zudušo laiku un lūko iemest ābolu tajā pašā Daugavā, tikai gabaliņu tālāk.
Režisors Aivars Freimanis un operators Dāvis Sīmanis 1974. gadā radīja savdabīgu eksperimentu Latvijas kino – filmu Ābols upē. Tajā pilnībā saplūda spēlfilmas un dokumentālā kino robežas. Filma gluži kā hronika fiksēja ēru, kas visu acu priekšā beidzās, izzuda, kļuva par fotogrāfijām atmiņu albumos.
Vēl brīdis, un urbānā Rīga ielauzīsies ziedošās, savrupās Zaķusalas paskarbajā (Daugava paņēmusi arī daudzas dzīvības) idillē. Buldozers nošķūrēs koka mājiņas un skaistos dārzus, un zaķsaliešus aizgādās uz pirmajiem blokmāju rajoniem ar silto ūdeni no krāna. Dokumentālajā īstenībā Aivars Freimanis ielika tobrīd nevienam nepazīstamus aktiermākslas studentus – Akvelīnu Līvmani un Ivaru Kalniņu, domīgu, dziļu meiteni un svilpojošu, bēdu nezinošu puisi, – lai viņi izdzīvotu savu skumji neveiklo pieaugšanas stāstu. Dokumentālās hronikas iespaidu pastiprina tā laika pazīstamā diktora un hroniku aizkadra balss Borisa Podnieka komentāru intonācijas.
Izrāde Ābeļziedi upē ceļ augšā nogrimušo Atlantīdu caur kādreizējo iedzīvotāju atmiņām, fotogrāfijām, leģendām un teikām. Un, protams, aktieri Ivaru Kalniņu, kurš vairs nav students, bet nav arī gluži Zaķusalas opītis. Alvja Hermaņa uzceltajā Zaķusalā viņš satiek Agates Kristas Meiteni ābeļziedu baltumā. Aktieris piekrita intervijai KDi tūlīt pēc izrādes ģenerālmēģinājuma. Izrādes kamertonis rosināja runāt vairāk par bijušo.
Vai pēc izrādēm vairāk esat piekusis vai uzlādēts? Droši vien kā pēc kuras lomas?
Protams, ir gan tā, gan tā. Mēs, aktieri, tērējam uz skatuves enerģiju. Savādāk nemaz nevar notikt, jo mums ir jāiekustina skatītāju zāle, tā ir enerģijas apmaiņa.
Saslēguma esamību vai neesamību jūt arī lielajā zālē?
Visur kur, pat tad, ja starpā ir aparatūra. To jau mēs jūtam pat telefona sarunā. Tāpēc, es domāju, dzīvs teātris kā māksla nekad nenomirs.
Kas jūs savaldzināja Alvja Hermaņa idejā, lai piekristu piedalīties? Vai viņam nācās jūs pierunāt?
Nu, grūti pateikt. Es joprojām brīnos, kā viņam tāda ideja ienāca prātā. Man svarīga likās tēma kā tāda. Mani arī kā cilvēku uztrauc, cik drīkst nojaukt veco. Es šajā teātrī esmu mācījies visu konservatorijas laiku. Līdz 1977. gadam šeit bija Dailes teātris. Mācību process lielākoties notika šeit [Lāčplēša 25]. Tāpēc man bija interesanti atgriezties te, kur ir aizgājis tik daudz laika. Šajā teātrī ļoti labi ir tikuši galā ar vecā saglabāšanu un jauno pienesumu. Ja tik veiksmīgi varētu būt visās lietās, pasaule būtu ideāla.
Droši vien pilnībā bez progresa arī nevar, jautājums – tikai kādā samērā.
Jā, kāds šķūnītis jau ir jānoārda. Rīgā daudzas koka mājas vēl nav nojauktas, bet, ja pamati nav šķībi un visa konstrukcijas izļurkājušās, varbūt tur daudz kas ir atjaunojams. Daudzas no tām ir celtas pirms 100–150 gadiem. Ir nojauktā, pazudusī Rīga, kas aizgāja bojā Pirmā pasaules kara laikā. Vizuāli daļēji to ir mēģinājusi uztaisīt Cinevilla. Tā ir Rīga, kuras vairs nav. Ir uztaisīts pat tilta gals ar dīķīti kā Daugavu. Kino to var atļauties, tur nevajag rādīt visu.
Cik jauns ir aizmirstais vecais? Vai tas vispār ir kaut kas jauns? Tā ir problēma, par ko vienmēr vajag domāt, mēģinot ieviest kaut ko jaunu. Cik lielā mērā varam atļauties veco degradēt vai iznīcināt?
Vai jūs izrādes sakarā vēlreiz esat noskatījies filmu Ābols upē ar šodienas skatu? Kā ir skatīties uz sevi jaunībā?
Nē, es neskatījos.
Izrādes laikā arī nepašķielējat uz ekrānu?
Nē. (Smejas.) Tās bija tādas improvizācijas, atceros tīri labi. Kādu laiku stāvēja plauktā, tad piefilmēja klāt. Bija jau pagājuši trīs vai četri gadi. Pašās filmas beigās tā ir mana meitiņa, ar kuru es tur čubinos.
Režisora Aivara Freimaņa un operatora Dāvja Sīmaņa filma Ābols upē ir rets gadījums Latvijas kinovēsturē – spēlfilma, kas uzņemta ar dokumentālā kino paņēmieniem. Īstajā Zaķusalas vidē ar visiem iedzīvotājiem režisors ielika tobrīd nepazīstamus aktiermākslas studentus – Akvelīnu Līvmani un Ivaru Kalniņu. Foto – Ojārs Griķis, no Rīgas Kino muzeja krājuma
Cepat smilšu kūkas.
Tas bija tik sen.
Nostalģija un atskatīšanās uz bijušo vairāk raksturīga jau ilgāk dzīvojošiem cilvēkiem, tāda ir arī jaunā izrāde. Vai atceraties savas tā brīža sajūtas un domas, filmējoties Aivara Freimaņa filmā? Jūs abi ar Akvelīnu Līvmani bijāt uzaicināti kā vēl plašākai publikai nepazīstami jauni aktieri.
Mēs bijām studenti. Nezinu, kā Akvelīnai, bet man bija savas citas mīlestības. Tas bija kāds 1971., 1972. gads. 1972. gadā man piedzima meitiņa. Mēs ar Akvelīnu jau bijām iestājušies un bijām kursabiedri.
Izrāde Ābeļziedi upē ceļ augšā nogrimušo Atlantīdu caur kādreizējo iedzīvotāju atmiņām, fotogrāfijām, leģendām un teikām. Un, protams, aktieri Ivaru Kalniņu, kurš vairs nav students, bet nav arī gluži Zaķusalas opītis. Attēlā – ar Meiteni – Zaķusalas poētisko dvēseli – aktrisi Agati Kristu. Foto – Jānis Deinats
Filmā ļoti izteikts motīvs ir par latvietības zušanu, Rīgas idillisko nomaļu iekušanu tipveida blokmājās. Tirgū visi pērk sombrero cepures, bet uz tantītēm ar kalmēm un ozolvainagiem neviens pat neskatās. Vai jums šī tēma kā jaunam cilvēkam arī bija svarīga?
Bērnībā mēs arī piepelnījāmies ar vainadziņiem. Tā bija padomju laiku īstenība. Jāņos nedeva brīvdienu, lai gan es nevienu reizi savā mūžā tajā dienā neesmu strādājis. Negāju uz darbu, un viss. Jāņiem bija atļauts nenākt, bet es arī negāju uz darbu. Domāju, ka daudzi tā darīja. Tāpat kā Dziesmu svētkos dziesmās mēģināja ielikt vārdu "traktors" vai obligāti vajadzēja nodziedāt vienu dziesmu par Ļeņinu. Padomju vara tagad ļoti pretīgā veidā izpaužas caur karu Ukrainā. Vienas pretīgas nācijas dēļ... Es negribu aprunāt krievus, ir arī lieliski cilvēki. Man ir arī daudz draugu, kurus šajā sakarā esmu zaudējis. Daudzi ir aizbraukuši uz Rietumiem un nekad neatgriezīsies. Ar daudziem arī kontaktējos, bet viņi vairs nedzīvo Krievijā. Man ir radošas saiknes. Tie visi ir ukraiņi, ar kuriem dažādos projektos strādāju jau 20 gadu. No Ukrainas vien ir izbraukuši desmit miljoni cilvēku. Grūti to iedomāties. Un no Krievijas apmēram tikpat daudz. Un vēl visi nošautie... Visi tie cilvēki ir izklīduši pa pasauli – Ameriku, Eiropas valstīm, Austrāliju... Man ar viņiem ir dažādi projekti, mēs braukājam apkārt pa šīm vietām. Tur neviens nekasās.
Kādus stāstus jūs stāstāt cilvēkiem?
Tās ir izrādes, dažādas koncertprogrammas. Tās pamatā notiek krievu valodā. Latvieši jau arī atnāk, īpaši tie, kas ir izbraukuši pēdējā laikā.
Kara pietuvinājums daudziem māksliniekiem ir licis sev uzdot jautājumu, ko un kādā intonācijā celt priekšā publikai. Mūžīgā diskusija – vai vairāk vajag mierinošo, pacilājošo, priecīgo vai gluži pretēji – ar sociāli aktuāliem darbiem, intelektuālo dramaturģiju un pat traģēdijām aicināt domāt un izjust atbildību.
Kādas ir jūsu pārdomas?
Ir vajadzīgs līdzsvars – nevar visu laiku stāstīt kaut kādus kapeņu stāstiņus. Ir jābūt arī kādai komēdijai, kādam farsam. Ja tas ir teātris ar savu repertuāru, ir jājūt proporcijas. Bieži vien drūmākā laikā tieši vairāk vajag jautrāko. Kad ieslēdz televizoru, visos kanālos iet tikai kaut kādas drūmas lietas ar lielo varu pārstāvjiem, un visi mazie ar šausmām klausās, kurš kuram brūk virsū.
Atgriežoties pie Rīgas un zudušās Atlantīdas, izpētīju, ka jūs pats esat Grīziņkalna puika. Kādas ir jūsu attiecības ar Rīgu un zudušajām vietām?
Jā, mani vecāki dzīvoja Zvaigžņu ielā. Turpat ir Vārnu ielas republika. Mēs bijām četri bērni, vecākiem bija divistabu dzīvoklis. Hruščova laikā deva kaut kādus kredītus, lai cilvēki paši izkuļas. Tēvs paņēma valsts aizdevumu. Iedeva zemes gabalu, bet nevarēja celt, ko tu gribi, biji trīs projekti. Tēvs uzcēla mājiņu Teikas rajonā. Siltumnīca bija 25 kvadrātmetri, bija garāža vienai mašīnai. Cilvēki šmaucās un raka pagrabus. Noteikumi tāpat netika ievēroti. Materiāli tika sperti kaut kur no Juglas masīviem. Lētākie darbinieki bija kaut kādi zaldātiņi. No strojbata (celtniecības bataljons PSRS armijā; saīsinājums no krievu val. – U. A.) atsūtīja, cik cilvēku vajag. Tādas visādas darīšanas, ko tagad varbūt nemaz nevar saprast. Mans tēvs uzcēla māju, izaudzināja bērnus, kā vīrietis laikam jutās piepildīts arī tajos laikos.
Vai jūs arī teicāt 'braukt uz Rīgu kā zaķsalieši?
Skolas gados es jau gāju Teikas skolā. Tā toreiz bija vēl lielāka nomale. Esmu izaudzis Biķernieku mežā. Mēs tur dauzījāmies ar riteņiem, zināju katru taciņu. Varēju aizsietām acīm staigāt. Tas bija laiks, kad vēl nebija uzcelta mototrase. Ne visās Eiropas pilsētās varēja atļauties tik tuvu pilsētai izbraukāt mežu. Būtībā tā ir viena liela parka zona. Vēl tagad sūnās ir rētas. Pēc tam izbūvēja ātrumtrasi. Tas viss ir izdarīts manas bērnības laikā. Atceros, vesels bars knauķu klīdām pa to mežu, bultiņas spēlējām, suns vēl bija līdzi. Linezerā gājām peldēties. Tad, kad notika motosacīkstes, iepriekšējā dienā tika novilktas tādas šņores. Nospērām striķus un uzkārām Lieldienu šūpoles. Domājām – tikai uz Lieldienām, jo vecāki teica – kas šūposies, tiem nekodīs odi. Ielika lielu dēli, kur varēja četri šūpoties, un šūpojās gandrīz visu vasaru. Ap tām šūpolēm vienmēr bija tautas staigāšana, pulcējās lieli un mazi.
Jūs ar Alvi Hermani, tobrīd konservatorijas studentu, kopā filmējāties filmā Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987). Ko jūs atceraties no šīs pieredzes? Kinoaktieru studijā jūsu ceļi laikam nevarēja krustoties, jo esat 17 gadu vecāks?
Jā, tikāmies tieši šajā filmā. Tā bija Arvīda Krieva filma, operators bija Dāvis Sīmanis, ja pareizi atceros, tik daudz to filmu ir bijis. Man pat liekas, man Kristapu iedeva, vairs neatceros. Tas bija drusciņ negaidīts kino, pateica vairāk nekā parasti. Bija arī padomju sabiedrības kritika. Puisis, kuru spēlēja Alvis Hermanis, bija sakropļots Afganistānas karā. Mēs jau neviens negribējām dienēt padomju armijā. Tiku vaļā. Es mācījos, no augstākajām mācību iestādēm jau neņēma, bet pēc tam mani varēja paņemt.
Izdevās tikt vaļā?
Jā, visādi simulēju pa pusei slimību.
Pastāstiet, lūdzu, par Dailes teātra 5. studiju. Vai jums pašiem bija sajūta, ka ienākat ar kādu jaunu skatuves valodu? Teātra vēsturē ir rakstīts, ka jūs kā Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas studenti ienesāt vairāk dabiskuma un atteicāties no liekas teatralitātes.
Nujā. Pateicība Arnoldam Liniņam un Ainai Matīsai. Viņa vēl ir dzīva. Tā ir viņu rūpe. Viņi ir drusciņ nepelnīti aizmirsti, vajadzētu atgādināt, ka viņi tādi ir bijuši. Liniņš 17 gadus novadīja Dailes teātri un tad atgriezās pie Alvja.
Spēlēja Kaijā.
Jā, Dornu, jau kā aktieris. Līdz 1990. gadam viņš bija Dailes teātra galvenais režisors un ir izaudzinājis vairākas studijas – piekto, sesto un septīto. Mēs studijā sanācām gandrīz visi, kas mācījāmies Kinoaktieru studijā.
Vai, ienākot teātrī visam kursam, jums bija sajūta, ka jūs darāt kaut ko pa jaunam, ka jums ir cita skatuves valoda?
Droši vien. Bija problēmas: kad Liniņš saņēma teātri, jaunākais bija Roberts Ligers, kuram jau bija pie trīsdesmit. Nebija, ar ko strādāt. Romeo iestudējumi nevarēja būt. Tāpēc Liniņam vajadzēja ātri sagatavot jaunus aktierus, tāpēc viena pēc otras iznāca divas studijas.
Mums nesolīja, ka mēs visi tiksim, bet, kad pabeidzām studijas, – visi tika. No 6. studijas arī gandrīz visi tika. Šovakar izrādi skatījās arī mana daudzreizējā partnere Anita Grūbe no 6. studijas. Esmu ar viņu ļoti daudz spēlējis, arī ar Mirdzu Martinsoni un Akvelīnu Līvmani. Mums bija četras sievietes un desmit puiši. Apmēram tādas pašas proporcijas, kādas ir pasaules dramaturģijā. Viena sieviete un divi vīrieši. Sievietes ir mazāk vajadzīgas nekā vīrieši. Otrāds trīsstūris – viens vīrietis un divas sievietes – ir retāk.
Uzgāju periodika.lv rakstu, kurā Arnolds Liniņš saka: "Mindaugs atbild uz jautājumu, kādu mēs gribētu redzēt Ivaru Kalniņu. (..) Viņš ir iekarojis publikas uzmanību un sāk sevi rādīt no "iekšpuses". Šādam Ivaram Kalniņam es ticu vairāk." Vai jūs kādreiz esat juties sagūstīts savā žilbinošajā smaidā un ārzemju kinoaktierim līdzīgajā izskatā? Vai tas nav noteicis viena tipa lomas?
Tas vairāk attiecas uz kino. Teātrī esmu izspēlējies absolūti visos žanros. Nav nekādu kompleksu, ka kaut kas nav izdarīts. Bijuši arī muzikāli pasākumi. Ja man kaut kā pietrūka, es pats izdarīju. Negaidīju, ka man kāda ministrija vai režisori kaut ko piedāvās. Es pats to visu varu noorganizēt. Var gan atrast naudu, gan piedāvāt režisoriem pastrādāt. Nevar jau darīt tikai tāpēc, ka izlasi pie dēļa, ka tev kaut kādu lomu ir iedevuši. Tā ir teātra stacionāra nelaime, ka ar aktieri neparunājas pirms tam, bet viņam obligāti ir jāspēlē tas, ko citi ir izdomājuši. Tā nav uzgrieznīšu virpošana, ko var darīt jebkurš.
Ko jūs ierosinātu darīt? Diez vai lielajiem repertuāra teātriem ir reāli aprunāties ar katru aktieri, pirms viņam piešķir lomu, protams, tas būtu ideāli.
Ir dažādi. Operās solisti atbrauc un aizbrauc, un koris, vietējie, gaida. Es esmu nodarbojies ar antreprīzēm. Vienā projektā sabrauc cilvēki no dažādām pilsētām. Aizbraucam, vienalga, uz kuru valsti, divas nedēļas vai desmit dienas. Var arī tā. Protams, ar to kādam ir jānodarbojas organizatoriski.
Cik garš šādā gadījumā ir mēģinājumu periods? Aktieriem un režisoriem parasti nepietiek pat doto divu mēnešu.
Protams, īsāks. Daudz kas notiek onlainā, zūmā. Lasīšana, kas noved pie tā, ka var jau tikties. Šādiem projektiem nav apkārt lieku cilvēku. Teātrī daudz kas ir lieks, nevajag piecas grāmatvedes, varbūt pietiek ar vienu.
Vai tad ir piecas?
Arī apkopējas nevajag divdesmit, varbūt pietiek ar piecām. Es fantazēju. Tā pati Kultūras ministrija. Padomju laikos tā bija vajadzīga, tāpēc ka tā bija ideoloģiska iestāde, kas sekoja līdzi ideoloģijai. Tai bija savas funkcijas. Tai galvu mazgāja cita iestāde, un tad tā nāca uz teātri mācīt dzīvot. Tagad viņi kaut ko regulē? Viņi sadala dotācijas. Pilnīgi pietiek ar izglītības, kultūras un sporta komiteju. No birokrātijas neviens negrib tikt vaļā, pļekerē naudu. 90. gados jau tika vaļā, bet tas tik ātri atauga atpakaļ. Tā pati konvencija. Visi bļauj vienu lozungu. Patiesībā blakus ir pētnieku sabiedrības, kas pļekerē naudu. Maksā šausmīgi lielas naudas, lai izpētītu, kā fašisms iedarbotos uz sabiedrību. Un Eģņeļi pār Latviju staigā ar atplestu rociņu. Kamēr Eņģeļi pār Latviju staigā kā lūdzēji, tikmēr visus šos pētījumus vajag aizliegt. Mani neinteresē, kā sabiedrībā integrējas viendzimuma laulības. Kas tā par problēmu? Viņiem kāds kaut ko aizliedz? Integrējieties! Bet par miljoniem notiek pētījumi...
90. gados dažādām asām sabiedrības problēmām savās filmās pievērsās režisors Jānis Streičs. Kā jūs atceraties sadarbību ar viņu?
Ar viņu man ir bijusi nopietnākā sadarbība. Man liekas, vai viņš joprojām kinojomā nav mūsu režisors numur viens. Katra otrā viņa filma ir šedevrs. Filma Teātris man arī bija veiksmīgs gabals, bet bez krietnas režijas tas nenotiktu. Viņš bez viesiem, no mūsu pašu aktieriem izveidoja perfektu ansambli. Tā ģimenīte – vīrs, sieva un dēls – tik labi skatās, un visi pārējie. Tajā laikā taisīja proves, tagad to vairs pat nedara. Ekrānam ir savi likumi. Visas sejas nekomponējas kopā. Katrā stāstā ir kaut kas savs. Ja jūs esat vīrs un sieva dzīvē, tas nenozīmē, ka varat nospēlēt uz ekrāna mīlestību, kāda ir vajadzīga. Parasti ir darīšana ar nelaimīgu mīlestību, jo mūs jau interesē dramaturģija, kurā ir septiņi nāves grēki. Kāpēc 2000 gadu laikā kristiānisms ir tik ņerdzīgs un neko nespēj? Visi pārkāpj visus baušļus. Mācītājs saka: nu ievērojiet kaut divus – tev nebūs zagt un nokaut –, pārējos vēl varētu pieciest – ka kāds ir resns un baigi daudz ēd. Ir sarakstītas tik vienkāršas lietas, bet tās neievēro. Par to mēs gribam runāt teātra mākslā, droši vien arī mūzika kā abstrakta māksla to var izteikt.
Hermaņa izrādē jūs nedaudz spēlējat ģitāru un nodziedat vienu tautasdziesmu. Mūzika ir ļoti būtiska jūsu aktiera gaitu izpausme. Vai jūs arī pašlaik var dzirdēt dziedam?
Internets ir pilns. Es tur pats neko nelieku. Man ir iekrājusies mūzika no izrādēm un koncertdarbības. Latvijas simtgadē man nebija neviena piedāvājuma, bija jocīgi. Gribējās kaut kādu izgājienu – vienalga, kādā filmā vai televīzijas raidījumā –, bet tāda piedāvājuma nebija. Tad es vienkārši pats ierakstīju. Sanāca pat vairāki diski. Ierakstīju no jauna, savācu veco. Viens ir ar Čaka tekstu, otrs – ar Nika Matvejeva dziesmām, vēl ar Artura Maskata mūziku.
Gribu iestarpināt komplimentu un paldies – mani ļoti ir aizķērusi viena dziesmiņa izdevniecības Upe izdotajā diskā Aleksandrs Čaks. Domās par tevi ar Maskata mūziku: "Un tad pa baltu, dziļu, tīru sniegu / Kā divas slēpes iesim – tu un es." Tā nepavisam nav tipiskākā jūsu mākslā, bet, manuprāt, jums ļoti piestāv šī smeldzīgā, intīmā stīga, ko Čaks sauc par "kaut ko trauslu, vāru".
Tur ir daudz foršu dziesmu. Maskats pēc Jura Karlsona atnāca uz Dailes teātri par muzikālo vadītāju laikam 1981., 1982. gadā. Viņš bija tikko beidzis konservatorijas kompozīcijas klasi. Tas teātrim bija veiksmīgs pasākums. Mēs kaut kā sakontaktējāmies. Es biju nospēlējies, man gribējās kaut ko vienkāršu, aktierisku, bez gaismām, kad tu vienkārši stāvi un runā. Pārbaudīt savas spējas – vai tu vari noturēt uzmanību vai nevari. Iznāca viena aktiera monologs, kurā skanēja 20 dziesmu. Vienu vasaru lasījām dzeju, visu, kas tajā laikā latviešu valodā bija uzrakstīts. Palikām pie Ojāra Vācieša. Arturam jau bija kaut kas no Vācieša.
Iznāca tīri jauks stāsts. Viņam kā jaunam komponistam iedeva rakstīt, cik gribi, bija tikai jāatmaksā izdevumi. Melodijā Raimonds Pauls bija uzlicis ķepu vai kāda komisija, tur pie tās studijas Doma laukumā nemaz nevarēja tikt klāt. Maskatam kā jaunam komponistam iedeva vakarā divas stundas. Domāja – ai, atnāks viņam tas aktieris, iedziedās pāris dziesmiņu –, bet mēs ierakstījām visas divdesmit. Mums veicās ar skaņu vīru Kārli Rūtentālu, lai viņam vieglas smiltis, un mēs to vakaru izmantojām maksimāli. Dziesmas, kas ir ierakstītas vienā vakarā, – tās ir.
Pirms kāda laika man piezvanīja Maskats, kurš bija dabūjis šo ierakstu, un teica, ka dzer labu dzērienu un klausās. Teicu – nu atsūti man arī. Citādi jau netiek klāt, jālauž augšā fotofonodokumentu arhīvs.
Kā jūs atceraties filmēšanās pieredzi Rolanda Kalniņa cenzūras dēļ nepabeigtajā filmā Piejūras klimats?
Tā bija kaut kāda putra. Scenārijs, manuprāt, bija vienkārši sūds. Viņi gribēja no tā uztaisīt absurdu, bet scenārija dēļ tas neizdevās. Brīnos, ka viņiem tāda doma ienāca prātā. Viņi netika galā ar to formu. Naudas devēji, kas bija padomju vara, valsts kino, neļāva tālāk to darīt. Mēs, aktieri, mēģinājām kaut kā jautri piedalīties.
Vienā senākā intervijā esat teicis, ka jums būtu gribējies būt pulksteņmeistaram, ka patīkot sīkmehānika. Tā ir taisnība, vai to jūs iestāstījāt žurnālistei joka pēc?
Es jau vienmēr kaut ko muldu arī. (Smejas.) Ar visādiem mehānismiem esmu uz "tu". Mans tēvs remontēja visādas mašīnas, viņa profesija bija automehānika. 50. gados, kad biju mazs puika, tā viņš ģimenei pelnīja naudu. Visos kolhozos bija mašīnas. Krievu armija brauca ar veciem studbekeriem (Studebaker). Bija arī visas trofeju mašīnas, ko vācieši bija atstājuši pēc kara atkāpjoties. Tēvam pašam bija kaut kāds mersedesiņš, kas bija savākts vienkārši ceļmalā. GAZ ritošo daļu ielika iekšā mersedesa virsbūvē – jauca motorus, mainīja, slīpēja. Visos kolhozos bija kaut kādi dīzeļzaureri (Saurer). Visu trofejtehniku izmantoja, un kādam to vajadzēja remontēt. Mans tēvs ar saviem čomiem to darīja. Viņi daudz ko darīja ar rokām, uztaisīja detaļas, paši prata palielināt nodilušus virzuļus. Mums tagad, paldies Dievam, vairs par to nav jādomā. Arī servisos to vairs nedara. Vienkārši visu mezglu izmet ārā un ieliek citu. Tagad nomaina visu ģeneratoru, bet tad katrs puika mācēja skrūvēt un naglu iesist. Tāpat kā ar lupatām. Visi tak šuva. Mēs bijām tīri labi apģērbušies, bet man bija šuvējs. Juglas manufaktūras veikalā varēja nopirkt labus audumus, bet nevarēja nopirkt labus uzvalkus.
Kuros gados tas sanāk? Astoņdesmitajos?
Jā, 70., 80. gados. Šuvējam bija žurnālu kaudzes, uzšuva, kādus tik vajag. Viņš stilīgi uztaisīja. Man daži uzvalki vēl ir. Es tagad valkāju tēva žaketes. Man bija viens čomiņš, kurš bija uzvilcis sava fātera žaketi. Skatos – baismīgi laba! Kaut kāda labā strīpiņa bija. Skatījos, kas ir manam tēvam. Manā dzīvē mode jau trešo reizi atgriežas. (Smejas.)
Jūsu pasniedzēja Aina Matīsa, visticamāk, atnāks noskatīties izrādi. Vai nebaidāties no viņas vērtējuma?
Nē, man nav bail. Mēs reti tiekamies. Uzaicināju, kad man bija kaut kāda dzimšanas diena. Ir pagājis laiks, kādi divi trīs gadi. Būšu priecīgs, ja viņa atnāks.
Pats pēdējais jautājums. Kas bija grūtākais un patīkamākais, pēc tik ilga laika atgriežoties uz skatuves?
Es nekur neatgriežos! Tās ir kaut kādas muļķīgas baumas. Es neesmu bijis nekur prom. Cilvēkiem laikam ir grūti abstrahēties, ka es vienkārši aizbraucu uz kādu nedēļu vai mēnesi uz to pašu Kijivu vai Maskavu. Ja man ir bijis kāds projekts, esmu tur īrējis dzīvokli, bet tas ir uz neilgu laiku. Visa ģimene man ir te.
Žurnālisti domā jūsu atgriešanos Latvijas teātrī pēc ilgāka pārtraukuma, un tas jau nav melots.
Man ir patīkami šeit atgriezties, lai gan mēs tagad spēlējam jaunajā zālē. Uz lielās skatuves, kad Arnolds Liniņš šeit ienāca un sāka vadīt Dailes teātri, ir sācies mans ceļš.
IZRĀDE ĀBEĻZIEDI UPĒ
Režisors Alvis Hermanis. Dramaturģe Margarita Zieda
Jaunais Rīgas teātris
Nākamā izrāde – 2026. gada 21. janvārī