Izstāde Liepājas muzejā tapusi sadarbībā ar Mākslas muzeju Zuzeum un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM). Tajā eksponēti 45 izcilu latviešu mākslinieku darbi no Mākslas muzeja Zuzeum un pieci mākslas darbi no LNMM krājuma. Izstādes kuratore ir mākslas zinātniece Dace Lamberga, scenogrāfiju veidojis mākslinieks Kristians Brekte.

Anatolijs Borodkins (1947) ir plaši atpazīstams keramiķis, kas jau vairākas desmitgades darbojas Latvijas profesionālajā keramikā. Viņa profesionālā identitāte aptver vairākas jomas – glezniecību, tēlniecību, arhitektūru un interjera dizainu.

Izstādē eksponētie darbi radīti, reflektējot par notikumiem Latvijas kultūrtelpā. Tajos izmantoti dažādi papīrmateriāli, dabas elementi un šķiedras, kā arī demonstrētas apgūtās grāmatsiešanas prasmes.

Būs skatāma Ginta Gabrāna personālizstāde Algoritmu kopienas un Andra Brežes pesonālizstāde Aploks. Šīs divas ekspozīcijas, lai arī formāli izteikti atšķirīgas, vieno izejas punkts – vēlme runāt par konkrēto mirkli vizuāli iespaidīgā un poētiskā formātā, atklājot emocionālo un intelektuālo piesātinājumu. Tās piedāvā iespēju iepazīt mākslinieku radošo darbību un domāšanas veidu ilgtermiņā.

Izstādē iekļauti latviešu gleznotāju darbi, kas tapuši laika posmā no 1946. līdz 1978. gadam, atspoguļojot padomju okupācijas perioda mākslu, kas veido mītu par vispārēju laimi un sociālo labklājību.

Būs skatāma laikmetīgās mākslas izstāde Neiespējamās tagadnes rēgi, kas pievērsīsies ekoloģiski traumētai videi un tās mijiedarbībai ar cilvēku. Izstādi rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) sadarbībā ar MVM, piedaloties māksliniecēm no Baltijas valstīm.

Izstādes centrā ir lelles tēls, kas atvasināts no rūpnieciski ražotas rotaļu lelles. Tā ir līdzīga cilvēkam. «L elle. Lelle. Leļļu elle. Ar lellēm parasti spēlējas. Spēles var būt dažādas, bet lelle ir ļoti pateicīgs modelis,» saka mākslinieks Jānis Mitrēvics. Lelles tēls izpaudīsies gan gleznās, kas ir tipisks Jāņa Mitrēvica izteiksmes veids, gan porcelāna skulptūrās, kas viņa izstādē būs pirmoreiz. Visu ekspozīciju veido jaundarbi, kas tapuši speciāli personālizstādei L ELLE.

Pavasaris Japānas kultūrā apvieno dabas ritmu, cilvēka dzīves ciklu un estētisko pasaules uztveri vienotā, simboliski piesātinātā pieredzē. Tas iezīmē robežu starp veco un jauno gan dabā, gan cilvēka dzīvē un kļūst par būtisku sākuma punktu pārmaiņām.

Mūžīgais pavasaris ir vienojošais nosaukums visām Aigas Kalniņas personālizstādēm – kā simbolisks apliecinājums radošajam procesam, kas nepārtraukti atjaunojas, tieši tāpat kā daba ar katru jaunu pavasari un kā cilvēks savā iekšējā augšanā. Apakšvirsraksts Mīlestība pāri visam atklāj šīs, Aigas Kalniņas trešās nozīmīgākās personālizstādes, galveno vēstījumu: mīlestība ir spēks, kas vieno, virza un silda; mīlestība pret glezniecību, radošo procesu un dabu.

Melanholijas tēmai Eiropas mākslā ir gara vēsture. Melancholia (tulkojumā no grieķu valodas melnā žults) senatnē tika uzskatīta ne tikai par īpatnību, kas piemīt vienam no temperamentu tipiem, bet arī par kaiti, kas negatīvi ietekmē cilvēka domas un psihi. Renesanse mainīja domātāju un mākslinieku attieksmi pret melanholiju, to sāka vērtēt kā ģēnija, domātāja, zinātnieka pazīmi. Filozofs Marsīlio Fičīno devis šim melanholijas paveidam nosaukumu Melancholia imaginativa.

Izstādes fokuss vērsts uz sirreālisma interpretācijām astoņu grafiķu – Māra Ārgaļa (1954–2008), Ilmāra Blumberga (1943–2016), Valijas Brences (1941–2009), Maijas Dragūnes (1954), Artura Ņikitina (1936–2022), Aijas Ozoliņas (1932–2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) – daiļradē, izceļot šo talantīgo, bet pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbību padomju okupācijas periodā – 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā.

Rietumeiropas mākslas pastāvīgajā ekspozīcijā apmeklētāji varēs aplūkot 18.–19. gadsimta portreta miniatūras no muzeja krājuma, atklājot vienu no izsmalcinātākajām un personiskākajām Eiropas mākslas formām.

20. gadsimta pirmā puse ir laiks, kad Latvijas un Eiropas kultūra piedzīvoja straujas pārmaiņas. Izstāde aicina izsekot latviešu dzejnieku un mākslinieku pieredzei trīs nozīmīgās pilsētās – Rīgā, Berlīnē un Parīzē. Viņi bija flanēri un flanēzes – nesteidzīgi pilsētas vērotāji, kas tekstos un attēlos dokumentē moderno arhitektūru, satiksmi, reklāmas, skatlogus, urbānās telpas skaņas un ritmu. Izstādes apmeklētājs līdzīgi pastaigāsies starp eksponātiem, sajūtot laikmeta noskaņu un iepazīstot tā vizuālo valodu.

Izstāde atklāj laikmetu, kad medicīna un sabiedrība piedzīvoja straujas pārmaiņas un kūrorti kļuva par nozīmīgu dzīvesstila sastāvdaļu.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs aicina uz Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas dienas svinībām un izstādes Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis. atklāšanu.