Kopš antīkās pasaules laikiem mākslā attīstījās melanholisko tēlu atveidošanas tradīcija. Tēseja pamestā Ariadne un Pēnelope, kas gaida savu Odiseju, vai Melnaholijas tēls no slavenās Albrehta Dīrera gravīras – visām šīm figūrām ir noteikta ikonogrāfija. Tā ir tā saucamā domātāja poza: sēdēšana, atbalstot galvu ar roku, uz krūtīm sakrustotas rokas, viegli noliekta galva, nolaistas acīs – visas šīs pazīmes nepārprotami norādīja uz tēlu saikni ar melanholiju.
Aleksandras Beļcovas (1892–1981) gleznotajos portretos šī tradīcija iegūst individuālu nokrāsu. Mākslinieces dzīves peripetijas, ilgstoša slimošana ar tuberkulozi un zināmā mērā tieksme pēc intraversijas noteica tēlu traktējumu, kas iekļaujas aprakstītajā tipoloģijā. Gan pašportretos, gan citu cilvēku portretējumos Beļcova uzsvēra gaišu skumju noskaņu. Pat komēdijas žanra aktrisi Antu Klints māksliniece vienā no portretiem attēlo melanholijas stāvoklim raksturīgajā pozā. Vēlāk, jau 20. gadsimta 50. gados, Beļcova iecerēja parādīt Antu Klints pie darba, bet gleznotajā kompozīcijā aktrise pusguļus sēž uz sofas domīguma brīdī, nolaida roku ar zīmuli un neskatās uz papīriem, tekstiem, kas viņai ir klēpī. Līdzīgi melanholijas pārņemtie filozofi un zinātnieki vecmeistaru darbos vai spārnotais radošais gars no Dīrera gravīras ignorē savus darba rīkus un, iegrimuši pārdomās, gaida iedvesmu.
Izstādes kuratore: Nataļja Jevsejeva