Rojas ostas moli magnetizēja skatienu. Pie jahtkluba pārpeldēju Rojas upei. Ūdens bija gandrīz stindzinošs. Pārējo posmu dramatizēja akmeņi un meldri. Vietām, un tādu nebija maz, akmeņu krāvumi pārbaudīja koncentrēšanās spējas, bet meldri orientēšanās prasmes. Tuvojoties Kaltenei, lielie akmeņi jūrā un gājputnu bari ar uzviju kompensēja lēno skriešanu. Pilnīgi cita jūra.
Pēdējie kilometri pirms Valgalciema bija jāskrien tumsā. Lukturīša, protams, nebija. Apkārt tikai meldru lauki, nātres un dūņas. Brīžiem skrēju pa ūdeni. Potītes smeldza, akmeņi botās berza pēdas. Gandrīz jau sāku lamāties, bet noturējos (vismaz tā man šķiet nākošajā rītā, kad ārā spīd saule). Kad ar fotoaparāta zibspuldzes palīdzību brālim un tētim norādīju savu atrašanās vietu, bija pilnīgi skaidrs, ka vairāk nenoskriešu un jādodas autoceļa virzienā. Šodien apmēram 15 km ar mani kopā noskrēja brālis. Lielisks morāls atbalsts. Naktsmājas Mērsragā pie Dr. Māra Siliņa. Viņam tieši šodien ir dzimšanas diena. Lai dzīvo sveiks!