"Šis ir uzskatāms par lielu pilsētas dzīvokli, nevis māju,"
uzskata saimnieks. "Nu visādi pekstiņi," nosaka Edmunds, norādot uz
virtuves zilo krānu, un vairākkārt kritiski piebilst: "Savulaik,
kad sākām māju remontēt, tas bija tā špāsīgi. Tagad vairs
nezinu..."
Mājai jāsākas ar teikumu
Divstāvu Pārdaugavas koka namiņā ģimene rosās astoņus gadus. "Daudzi jau te neparakstītos, izskatījās diezgan pabriesmīgi... Bet Edmunds domās laikam redzēja, kāda māja izskatīsies nākotnē," atceras Dace. Vīrs nosmej, ka saimnieka dzīvokļa vietā iegādājušies savu māju, jo "māksliniekam ar neregulāriem ienākumiem nevar būt nekas briesmīgāks par regulāriem izdevumiem". Un tieši šis aptuveni 100 gadu vecais namiņš ļāvis ieraudzīt plašas iespējas mākslinieku fantāzijai.
Edmunds par paradīzi zemes virsū dēvē Sanmikelu Kapri salā, kur savu māju iekārtojis Aksels Munte: "Jebkurai mājai jāsākas ar vienu teikumu - tajā jāpasaka, kas nākotnē te būs." Munte esot teicis, ka viņš būvēs mājokli atvērtu vējiem, saulei un gaisma būs visapkārt. "Ar to pietiek, lai būvētu māju. Tāpat arī mums te. Svarīgi, ka guļam guļamistabā, grāmatas lasām bibliotēkā, ēdam ēdamistabā un ēst gatavojam virtuvē. Bet, protams, ir arī otrs - studio jeb īstenībā jurtas piegājiens."
Dace nosmaida, ka tikai sunim neesot sava istaba. Taču seram Greghemam ir savs krēsls un dogstopings - mazi redeļu vārtiņi pirms trepēm un durvīm. Iespējams, ka pēc pāris mēnešiem Greghemam būs arī savs pirmais ārzemju ceļojums uz Venēciju ciemos pie īstās īpašnieces, pāra meitas Justīnes.
Stiprinājumam sedziņas
Katrai nodarbei atvēlēt savu istabu mājā ir pieļaujama greznība. Kā nekā divos stāvos sarūmējušās 17 istabiņas. Otrajā stāvā sākotnēji bijuši četri mazi vienistabas dzīvokļi, kas izīrēti tuvējās ziepju fabrikas un kūdras raktuvju neprecētajiem darbiniekiem. Viņiem ne sapņos nevarēja rādīties, ka 2008.gadā vistālākajā otrā stāva labirinta istabiņā grozos būs saliktas melnbaltas afrikāņu maskas, gleznās būs redzami Venēcijas skati un izlietnes vietā būs raibi krāsots pods. Tas viss Edmunda darbnīcā paveras aiz zaļām durvīm zilā ietvarā. "Tolaik nebija naudiņas tā īsti daudz. Edmunds atnāca ar mazo burciņu zilās un zaļās krāsas un teica, ka tagad krāsos durvis," paskaidro Dace. Otrajā stāvā līstes vietā vīrs salīmējis zilus, zaļus, raibus garenus flīžu gabaliņus.
Šajā mājā ir vērts ar plaukstu pārbraukt pār nelīdzeno sienu. "Lai tā nebūtu pavisam plakans reģipsis, kas tā īstenībā ir, vajadzēja dabūt to pēc faktūras klāt pie visa pārējā. Tāpēc veco apmetumu nostiprinājām ar dažādiem adījumiem, tamborējumiem, vecāmiņu nelietojamām ar kafiju salietām sedziņām," viņaprāt, pašsaprotamo ideju stāsta Edmunds. Tikpat dabiski un seni palikuši arī visi durvju rokturi.
Bez līmeņrāža
"Mums bija viens palīgs - viņš jau bija būvējis mūsu Engures māju,
un viņam bija pilnīgi skaidrs, ko es gribu, un nebija jāpierāda, ka
man ir taisnība," Edmunds paskaidro, ka sienu taisnums mērīts vien
ar acumēru. Līmeņrādis izmantots grīdām, jo ar pāris grādu
atšķirību pietiekot, lai cilvēks telpā justu diskomfortu.
Dace piebilst, ka reiz mammas mājoklī viņi likuši arī tradicionālos reģipšus, bet "tāpatās nevarējām nociesties un beigās salipinājām vis kaut ko virsū".
Taču galvenais ir mīļums, ar kādu saimnieki stāsta par māju. Fotogrāfam grūti noķert kadrā Edmundu, jo ik pa brīdim viņa roka aizsniedzas pēc vēl un vēl vienas lietas ar stāstu.
Vai tā būtu, lielās podiņu krāsns apmetumu slīpējot, atklātā pērle. Vai bibliotēkas zilie plaukti kā "no Maijas Tabakas gleznas rāmja", kuri taisīti no Krūzas ielā pirktiem finiera atgriezumiem. Vai Rātslaukuma Rolanda statujas kopijas autora Edvīna Krūmiņa atlietie sienu rotājumi.
"Mēs esam mednieki, ai, kā mēs medījam!" garšīgi par dažādu lietu meklēšanu nosaka Dace.