Visdrošākais ir pārvadājamais būris. Labs būs arī drošības režģis starp salonu un bagāžas nodalījumu. Ja vēlaties, lai dzīvnieks netiek krasi šķirts no cilvēkiem, noderēs dzīvnieku drošības jostas. Vislabāk braucienam sagādāt speciālas vestes.
Ieteicu pirms ceļa dzīvnieku nebarot, gādāt, lai garākā ceļa posmā četrkājainajiem braucējiem ir iespēja izstaigāties un padzerties, kā arī ne uz brīdi neatstājiet dzīvnieku ieslēgtu mašīnā vienu.
Suņa ausu kopšana nav sarežģīts pasākums. To jāsāk darīt jau dzīvnieka agrīnā vecumā. Palūdziet veterinārārstam pirmajā reizē parādīt, kā rīkoties. Suņa auss kanāls ir L veida. Tāpēc nevajag baidīties, ka, tīrot dzīvnieka ausis, varētu savainot bungādiņu. Jāuzmanās gan ar vates kociņu lietošanu, jo ir gadījies, ka vates pikucis no kociņa noslīd un paliek dzīvnieka auss kanālā. Tā izņemšana nebūt nav tik viegla. Ausu tīrīšanu veic ar šim nolūkam speciāli paredzētiem kopšanas līdzekļiem, kuru klāsts veterinārajās aptiekās ir ļoti plašs.
Izvēlēto līdzekli iepilina ausī, to no ārpuses maigi saberzē, lai visi netīrumi atmiekšķētos, un ar vates vai marles tamponiem ausi rūpīgi izslauka. Dzīvnieka ausis rūpīgi jāizslauka arī pēc mazgāšanas vai peldināšanas. Teiktais īpaši attiecas uz suņiem ar nokarenām ausīm. Viņiem ausis jātīra vismaz vienu reizi nedēļā.
Nepareizi rīkojas saimnieki, kuri dzīvnieka ausu tīrīšanai izmanto spirtu saturošus līdzekļus vai ūdeņraža pārskābi. Tie var izraisīt kairinājumu auss kanālā.
Ja suns pastiprināti kasa ausis, purina tās un neļauj pieskarties, ja ausis iekšpusē ir kļuvušas sarkanīgas, tās smako vai veidojas izdalījumi, noteikti jādodas pie veterinārārsta. Šajā gadījumā ar ausu tīrīšanu vien nebūs līdzēts. Minētās parādības var izraisīt parazītu radīta bakteriāla vai sēnīšu infekcija. Smagākos saslimšanas gadījumos auss izdalījumu paraugi tiek sūtīti uz laboratoriju. Tur nosaka iekaisuma bakteriālo ierosinātāju, kā arī to, pret kādām antibiotikām šis ierosinātājs ir jutīgs, un dzīvniekam tiek ieteikts ārstēšanās kurss.
Kā iemācīt, lai suns neēd garāmgājēju pār žogu pārmesto? Sunim ir dabisks instinkts apēst zemē atrastu gaļas gabalu, kaulu vai desu, jebko. Pat vislabāk audzinātais suns nespēs atteikties no priekšā gulošā kāruma. No pieredzes zinām, ka cilvēki, it kā labu vēlēdami, baro dzīvniekus ar tiem galīgi nepiemērotu barību, bet ļaunprāši var suni pat nogalināt, iemetot pāri žogam saindētu barību, gaļu, kurā paslēpti asi priekšmeti.
Ja suns bieži uzturas pagalmā viens un ja māja atrodas ceļa tuvumā, jādomā, kā suni izolēt no bezatbildīgajiem garāmgājējiem. Ja suns pastāvīgi dzīvo ārā, viņam jāuzceļ ērts voljērs. Nožogojums zināmā mērā traucēs sunim sargāt sētu no svešiniekiem, taču balsi viņš nožogojumā nezaudēs un varēs skaļi paziņot par nepazīstama cilvēka tuvošanos.
Ja suns pareizi audzināts kā mājas sargs, ļaunu nodomu pārņemts cilvēks viņu nepielabinās pat ar gaļas gabalu. Lai svešinieks nodibinātu ar mājas sargu draudzīgas attiecības un būtu pārliecināts, ka suns uz viņu reaģēs ar mīlīgu astes luncināšanu, ir vajadzīgs daudz kas vairāk – nopietns un ilgstošs sociālais kontakts.