Pierod pie zālēm, pie naidnieka vālēm… – kad dodos uz Rīgas kinostudijas paviljonu pa garo gaiteni gar latviešu kinovēstures fotogrāfiju melnbalto rindu, šie Māra Melgalva vārdi jau skan galvā, kaut neko, izņemot paša soļus, vēl nevar dzirdēt, jo telpas, protams, savulaik būvētas tieši tam, lai kinofabrikā vienlaikus varētu ražot vairākas filmas un to veidotāji cits citu spētu patraucēt tikai kafejnīcā vai smēķētavā.
Smagās durvis jau pavērtas – tur patiešām sāk skanēt tieši šī dziesma no grupas Instrumenti jaunākā albuma Cilvēks, no tās ik rinda der gandrīz jebkurai dzīves situācijai. Varbūt izņemot vienīgi to kāpjošo "ū-ū-ū", kas izskan pirms nosaukuma Visā visumā Visums ir viss, bet tās autors noteikti nav Melgalvs, kura dzejas izmantošana mūsdienu popmūzikā ir gana drosmīga. Bet kurš gan lai to darītu, ja ne Instrumenti, kuru dalībnieks Reinis Sējāns ir izaudzis sava tēva grupas Pērkons mēģinājumos un koncertos, gribot negribot uzsūkdams dziesmu spalvas meistara Jura Kulakova "absolūto dzejas dzirdi", ko viņam savulaik esot piedēvējis pats Melgalvs.
Instrumentiem ar iepriekšējo albumu Atkala patiešām ir atvērusies jauna elpa, beidzot, šķiet, mūziķiem darot nevis to, kas tā kā skaitās stilīgi jeb mūsdienīgi, bet to, kas pašiem sanāk vislabāk, – radot labu popmūziku latviešu valodā, kuru klausoties pazūd pat kauns, ka patīk Instrumenti. Šīs jaunās elpas viņiem nav pietrūcis arī otrajam albumam, kuru atkal vizuāli daiļo Džemmas Skulmes gleznas.
31. augustā gaidāmais koncerts milzīgajā Daugavas stadionā – gatavošanās tam šonedēļ notiek kinostudijas paviljonā –, protams, arī ir gana drosmīgs solis, bet vismaz bez drošības cilpas ap potīti gan jau neviens tā vienkārši akā vai no kraujas nemestos. Prāta vētrai savos lielkoncertos publikas pilnai laimei ir jāatkāpjas līdz Donam un Musiqq, bet Instrumentiem pietiek ar Prāta vētru un Intaru Busuli, un es neskaidrošu tagad, ko šīs kāpnes nozīmē, jo to tāpat visi jau zina.
Interesanti, ka aptuveni pirms trīsdesmit gadiem savu pēdējo koncertu Rīgā tieši Daugavas stadionā spēlēja Viktors Cojs kopā ar grupu Kino, kas bija izpārdots, un pie stadiona pulcējās ļoti daudz cilvēku, kuri bija palikuši bez biļetēm. Protams, tie bija citi laiki, kad gan ierakstu meklēšana un iegāde, gan koncerti bija svētki, un šodien cilvēku ieradumi ir mainījušies. Lieli koncerti ir lieli koncerti – tie pirmkārt ir masu pasākumi, kuri daudziem var nepatikt, jo klausīties mūziku pūlī starp nejauši tur nokļuvušajiem ar akcijā iegādātu vai darba kolektīva priekšniecības uzdāvinātu biļeti nav tas pats, kas neliels intīms koncerts kaut kur Stricka villā vai tamlīdzīgā vietā, uz kuru esi aizgājis, jo ļoti gribēji.
Novēlu katram sastapt šai koncertā vairāk tīši jeb jauši turp atnākušo acu skatienu nekā Eda Šīrana vai Rammstein šovasar notikušajos satiksmes traucējumos Salu tilta malā.