Atkārtojums mēdz būt dīvaina parādība – gan īstenības atveida ilūzija, gan atmiņu saglabāšana kopijām, gan vienkāršojuma daudzkāršošanās piedziedājumos, gan ikdienas klišeju spiediens, lai ietekmētu un vadītu pielāgotos uzskatus, arī prāta shēmveidošana utt.
Vai piederēt nevar arī, sevi neizpaužot? Nesen sociālajos tīklos parādījās informācija, ka izglītības veicināšanas fonds saņēmis gandrīz pusotru miljonu eiro vērtu ziedojumu. Nezināma kundze no Austrālijas savā testamentā bija novēlējusi šim Vītolu fondam visu savu pārdotā īpašuma vērtību. Viņas atmiņa droši vien bija atkārtojusi dzimtenes tēlu! Es noteikti vēlētos apliecināties sirsnīgā pateicībā, jo šādu piederības atzīšanu var saprast. Nevis atkārtotu aizmiršanu.
Pirms piecdesmit gadiem mēs, Latvijas sabiedrība, maz ko zinājām par tautiešu kopienas kultūru Eiropā, Amerikā, Kanādā un citur pasaulē, un tikai ap pagājušā gadsimta beigām tautiešu kultūras vēstures skata leņķos atgriezās klaida literāti. Tikai ap deviņdesmitajiem varējām sākt lasīt šo autoru tekstus bibliotēkās un paši iegādāties grāmatas, kas agrāk tika uzskatītas par "nevēlamām", "nesvarīgām", "distancēti aplūkojamām".
Kā ir pie mums šajos laikos? Vai joprojām tiek iedalīts: vietējā areāla panākumi iepretim "mājvietu pametušo" veikumam. It kā viņi būtu "mūsējie", bet varbūt "ne īsti"! Man kā vērotājam varētu rasties nejauka doma: lai noklusēšana rādītos attaisnota, tā būtu skaidrojama kā atriebīga atspēlēšanās: sak, nevajadzēja braukt prom!
Palūkosimies, cik mēs pazīstam šodienas latviešu mākslas kopienas citur pasaulē. Kas mūsu kultūras vēstures ziņnešiem būtu sakāms par šodienas ārzemēs radītajiem literārajiem tekstiem? Tikai viens piemērs: Biruta Zujāne dzīvo Francijā, Parīzē, bet sadarbībā ar dramaturgiem Latvijā un citur ir aktīvi piedalījusies jau divu dramaturģijai veltītu grāmatu izdošanā. Paredzams, ka nākamgad iznāks trešais latviešu teātra tekstu kopojums. Ko saka kritiķi? Nebrīnītos, ja atklātos, ka vispār nav lasījuši jau publicētos darbus. Vai varbūt man vajadzētu cerēt, ka esmu palaidis garām nepamanītu kādu aptverošu ieskatu par šiem krājumiem? Tāpat norādīšu, ka šobrīd pasaules latviešu teātri ir savstarpēji saistījušies organizācijā PLATS (valdes priekšsēde Sandra Bondarevska), tālienes mākslas jaudas arvien pieaug un šogad septembrī Stokholmā jau gaidāms teātra festivāls. Turklāt runa jau nav par vārdiem, uzvārdiem, tas būtu sīkums, runa ir par darbiem. Citās sabiedrībās atzīst jau paveikto: lūk, ielu mākslinieks Benksijs ir kļuvis par profesoru universitātē!
Sapratīsimies pareizi – ne jau man citiem jānorāda, kas viņiem darāms, ne arī jāuztraucas, ka paliekam neiepazinušies. Tā būtu bezjēdzīga atkārtošanās. Taču skumji, ja pagaist vērtības, kādas satur darbi.