Man bērnībā viena no mīļākajām grāmatām bija Marčello Ardžilli romāns Atomino. Omulīgi apaļš viņš drusku līdzinājās mikimausam (tolaik neviens neteica literāri pareizo "mikipele", bet izgaršoja importīgo "mausu", it kā mute būtu pilna ar kāda klasesbiedra uzdāvināto ārzemju zemeņu živeni). Īsumā – grāmatā bija par to, ka kāds zinātnieks, kurš dzīvo viens ar savu drusku izlaisto meitēnu Esmeraldīni, pēkšņi saķīmiķo kaut ko ne tā un no viņa mēģenes izsprūk milzīgs atoms, gluži kā cilvēkbērns. Atomino ļoti gribētu draudzēties ar Esmeraldīni, bet viņa par dīvaino ērmu tikai vīpsnā. Jo vairāk nabags pūlas, jo trakāk sanāk – dzimšanas dienā sašķīst krēsls, uz kura viņš apsēžas, pilsētas mērs nav priecīgs, kad Atomino Esmeraldīnei "par prieku" pieķeras vadiem un aizdzen trolejbusu pa skaistāko ceļu utt. Visi viņu lamā, arī Esmeraldīne, un Atomino jūtas ļoti saskumis, nelaimīgs un nokaunējies.
Pagājušajās nedēļās gandrīz vienlaicīgi kultūras dzīvē notika trīs notikumi, kas iedarbojās gandrīz kā "peļu slazda" aina Hamletā.
Elmāra Seņkova un Rasas Bugavičutes-Pēces Šekspīrs Liepājas teātrī, Alvja Hermaņa un 2. kursa studistu kopdarbs Bītlu jaunais albums Jaunajā Rīgas teātrī un Best Sci-Fi īsfilmu festivāls kinoteātrī Splendid Palace principā uzdeva vienus un tos pašus jautājumus. Nācās ielaisties ar sevi nebūt ne vieglās pārrunās un revīzijā par tēmu, kas īsti mani padara par cilvēku un cik lielā mērā tērēju vai turu aiz deviņiem zieģeļiem savu cilvēcisko potenciālu jeb, vienkāršākiem vārdiem, – sirdi.
Best Sci-Fi īsfilmu futuroloģiski apokaliptiskajās vīzijās negaidīti pulsēja milzīgas, pat melodramatiskas slāpes pēc patiesas cilvēcības un mīlestības kā galvenā tehnoloģiju dzinējspēka. Ļaujoties šādai pirmsziemassvētku sirds atvēršanas, drīzāk – neaizmaskošanas, eiforijai, iznācu no seansa un ar katru šūnu sajutu, cik ļoti man (mums visiem) ir paveicies, ka nav jādzer picas kokteilis vai spirulīnas šķidrums, ka varu salīt īstā lietū, dzīvot ilgāk par 25 gadiem un nav jādodas lidināties kosmosā kapsulā, ka varu īstā baznīcā noklausīties skaistu koncertu, nevis ievelties baznīcā – teltī, kādu noslaktējusi (paldies Liepājas Šekspīra komandai par precīzajām laika zīmēm), ka visu manu dzīvi vēl nediktē viedās ierīces, ar kurām var palikt istabā vairāk nekā pusotru mēnesi, atlaižoties imitētā džinsu bikšu klēpī. Bet, redz, mākslīgā intelekta lelle Ādams (lielisks Emīla Ralfa aktierdarbs) atzīstas mīlestībā dzīvai meitenei un sacer tūkstošiem haiku. Kāds varens "Baltijas ceļš" sanāktu, ja rokās sadotos tie "īstie cilvēki", kuriem nav pieticis drosmes atzīties mīlestībā!
Lai arī esmu sevi pieķērusi, ka telpas interjeru nupat jau kā pusaudzis vērtēju pēc kontaktligzdu pieejamības telefona lādēšanai, tomēr man tik ļoti patīk vecā labā "manuālā" dzīve. Kaķis, kurš piecos no rīta mēģina ēst manus matus un iekosties paurī ar savu mazo, smieklīgo mutīti. Un es viņu, paldies Dievam, nevaru atslēgt vai iestatīt miegainākā režīmā. Cilvēki, ar kuriem reizēm saprasties ir tik neiespējami, bet tomēr tik interesanti un skaisti. Iedomājieties, ja jums Ziemassvētku kēkss būtu jādrupina vienam pašam, jo pārējie līdzās sēdētu skafandrā, tāpēc ka jūs būtu saķēris kādu nāvējošu vīrusu. Un jūs nekad vairs nevarētu sajust viņu ādas smaržu un roku siltumu.