Uz galda ir pelēko zirņu bļoda un kotletes. Es ļoti valdos, lai pāragri pirms pusnakts neizšautu papīra plaukšķeni, kuras etiķete ir igauņu valodā (un krievu, protams). Mēs esam Latvijas ziemeļos, pa mūsu logu redzama Igaunijas dzērienu rūpnīca. Vai arī vēl nav tādas Latvijas un tādas Igaunijas. Pusnaktī mēs izejam laukā un vērojam salūtu. Skaņa, gurkstot sniegam bargajā salā. Sen nedzirdēta.
Tam nemaz nelīdzinās Vecgada vakars šaurā telpā, kuras logam priekšā ir režģi. Mēs palātā esam divas. Otrā gultā mirst jauna sieviete. Viņai toreiz bija tik gadu, cik man tagad. Visi datumi bija saplūduši vienā trauslā eksistences matā, mums nebija svētku sajūtas, mēs pārcietām mokas. 200 km attālajās mājās Jaungadu bez viņas sagaidīja divi bērniņi.
Man tika dāvāti vēl daudzi citi Vecgada vakari un Jaungada rīti. Viens no tiem Floridā. Mākslīgais sniegs un īsti pelikāni. Viens no ASV galējiem dienvidu punktiem – punkts, līdz kuram nokļūstot no okeāna puses var iemantot dzīvi. Vai zaudēt dzīvību. Ik gadu neskaitāmi kubieši mēģina pārvarēt šīs 90 jūdzes peldus.
Mēs dzīvojam citos platuma grādos. Turklāt dažādos mērogos. Kāds domā gada ietvarā, kāds cits domā tikai par sevi un savu tipveida apdzīvojamo kvadratūru, kāds domā par savu rajonu un brīvprātīgi iesaistās tā labiekārtošanā, vēl kāds domā plašāk – par ekoloģiju un globālo klimatu arī laikā, kuru pašam nebūs iespējams piedzīvot. Pēdējais dažiem ir pašsaprotami, savukārt par pirmo daudzi pat neaizdomājas. Kāds nu kuram ir uzstādījums. Un kā lai mēs visi sadzīvojam? Ar apgriezti proporcionālām ainavām? Tikai ar atvērtību. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju gada nogalē bija atvērti. Tik drosmīgi atvērti, ka ielaida savās mājās nepazīstamus cilvēkus, kuri bija ieradušies Rīgā, lai kopīgi lūgtos. Viņi bija pamanījuši Latvijas tumsu. Jā, šo tumšāko laiku izjūtam pat fizioloģiski, bet tieši cauri tumsai ved ceļš uz gaismu.
Cik liela nozīme mūsu ikdienā un dzīvē ir gadu nomaiņai? Cik daudzi no mums apjauš, ka noslēdzas viens gads, lai gan laiks lielā mērā ir mūsu pašu radīts. Kas tad ir tas, ko mēs ik gadu svinam? Masu inerce, kurai pakļaujamies. Kas ir tas, ko patiesībā svinam? Varam piedzīvot bagātīgu mirkli – var iztēloties visu ko. Gadumijā uz brīdi viss ir apstājies. Laiks tiešām ir sastindzis – kā smilšu pulkstenis – iedomājieties, kad pēdējie smilšu graudi teju, teju izslīdēs cauri šaurajam kakliņam un augšējais pulksteņa rezervuārs paliks tukšs, bet jūs vēl vilcināsieties apgriezt pulksteni otrādi, lai sāktos jauns gads. Lai ar jums turpinātu notikt dzīve.