Mēs visi zinām, ka lielākā daļa cilvēku seko līdzi tam, ko dara pārējie, jo nevienam taču negribas būt atstumtam un vientuļam. Kāds vēl nicīgi pajautās: ko tu te sēdi tāds viens un lieks – jocīgs esi? Taču ir cilvēki, kuru dzīvē mūzikai kā piedzīvojumam (un nevis visam, kas ap mūziku), šķiet, ir vēl lielāka nozīme nekā tam, ko viņi ēd un elpo. Tas, protams, ir pārspīlējums, bet lietas būtību paskaidro. Daļa no šiem indivīdiem spēj gūt apmierinājumu klasiskajā mūzikā vai džezā, bet arī tur (ar retiem izņēmumiem) ir savi noteikumi un klišejas, kas var sākt garlaikot.
Nepieradinātās mūzikas festivāls Skaņu mežs ir kā vidusceļš, jo tajā ir gan trokšņotāji, kuri pēc izjūtas eksperimentē ar skaņām un to iedarbību uz cilvēkiem, gan klasiski izglītoti komponisti un mūziķi, kuri akadēmiskās skolās apgūtos likumus tomēr pārkāpj, jo nav saistoši darīt kaut ko, ja rezultāts ir prognozējams. Cauri rokmūzikai deviņdesmitajos gados izgājušais Andris Indāns (Gas of Latvia) ir viens no šādiem piemēriem, kurš vairākkārt bijis Skaņu mežā un arī šogad ar elektroniskās mūzikas jaundarbu uzstājās 16. septembrī festivāla atklāšanas koncertā Āgenskalna tirgū. Jubilejas gadā festivāls atkal atgriežas rajonā, kurā viss sākās. Arī iepriekš koncertiem tika pielāgotas interesantas, vēl neapgūtas vietas, notikumam vēl lielākā mērā kļūstot par ceļojumu nepieradinātajā. Sākumā bija Eduarda Smiļģa muzejs, vēlāk salons Grīvas mēbeles Ūdens ielas rajonā, Andrejsalas spīķeri un Rātslaukuma pazeme. Pēdējos gados pieskandinājuši Mūzikas namu Daile un klubu Palladium, tagad galvenie Skaņu meža koncerti iedzīvojušies kultūras telpā Hanzas perons, kur tie notiks 23. un 24. septembrī. Ieeja uz eksperimentāliem un izglītojošiem Skaņu meža pasākumiem Hanzas peronā 25. septembrī būs brīva.
Divdesmit gadu laikā festivāla klausītāju loks, protams, ir daļēji mainījies, jo Skaņu meža cilvēkiem – gan klausītājiem, gan mūziķiem – nav raksturīga mīņāšanās uz vietas. 24. septembrī programmā gaidāmais Edgars Rubenis, gadsimtu mijā sācis ar blūza trio Driving South un vēlāk izgājis cauri trokšņu izpētes fāzei, nu atgriezies pie autentiska instrumentālā blūza, kas izklausās simtgadīgs. Savukārt Aleksandrs Barons, kurš šogad Skaņu meža rīkotajā Baltās nakts koncertā Anglikāņu baznīcā blieza kā eksperimentālās trokšņu mūzikas grupas Stabs bundzinieks, ir arī jutekliski par meitenēm dziedošs dzejnieks ar akustisko ģitāru.
Lai šāds festivāls, neizvirzot mērķi savākt masas un gūt peļņu, varētu notikt, rīkotāji Viestarts Gailītis un Rihards Endriksons paralēli programmas veidošanai cauru gadu mēģina piesaistīt vietējos un ārvalstu atbalstītājus un divdesmitajā gadā jau varot atļauties neuzaicināt nevienu vispārzināmu vārdu, kāds savulaik bija Tērstons Mūrs no Sonic Youth un Bliksa Bārgelds no Einstürzende Neubauten. Festivāls Skaņu mežs ir izpelnījies ne vien atbalstītāju, bet arī klausītāju uzticību – visi zina, ka veidotāji pazīst drēbi, ko valkā, un vilšanos nesagādās.