Kino norises apkalpojošie var uzelpot – svētdienas naktī notikusī 90. ikgadējā Oskara pasniegšanas ceremonija aizvadīta, pielikts punkts 2017. gada rezultātu vētīšanai, kronēti varoņi, uzsists uz pleca neveiksminiekiem, dzīvojam tālāk. Vai ASV Kinoakadēmijas Oskars šoreiz ar ko būtisku satricināja vai savaldzināja? Šķiet, nē. Pat feministiskais patoss, kas pēdējā gada laikā dažādās kino balvu ceremonijās mēdz iegūt hipertrofētas un eksaltētas izpausmes, tika lietots ar mēru. Labā ziņa ir tā, ka Kinoakadēmijas biedri, lai cik ekscentrisks arī reizēm būtu šo aptuveni 6000 indivīdu balsojuma rezultāts, nebija sakļāvušies pārliecībā, ka jāslavē režisore sieviete. Jāslavina un jāslavē, lai vai kas! (Tik kaismīgu nostāju, galvenās balvas piešķirot režisoru sieviešu veidotajām filmām, tikko nodemonstrēja Berlīnes kinofestivāla žūrija, raisīdama dedzīgas diskusijas.)
Amerikas akadēmiķiem tāda iespēja bija – aktrises Grētas Gervigas debija režijā filma Lady Bird bija nominēta pieciem Oskariem, arī visvērtīgākajiem – kā labākā filma un par labāko režiju. Gerviga ir rets putns ASV kino biznesā, talantīga, jauna aktrise, kuras pašas autobiogrāfija izmantota par materiālu veiksmīgai debijai režijā. Tas, ka šai jaukajai, pamatīgi pārslavētajai filmai netika neviens no pieciem "apsolītajiem" Oskariem, turklāt gadā, kad tik aktuāls ir sieviešu spēka faktors, ir viens no pārsteigumiem. Holivudas sieviešu spēku verbāli summēja cita vakara varone – lieliskā aktrise Frānsisa Makdormanda, kura, kā daudzi prognozēja, saņēma Oskaru par jaudīgo meitu zaudējušas mātes lomu Mārtina Makdonas filmā Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā. Frānsisa Makdormanda sen nebija stāvējusi uz Oskaru šova skatuves – kopš 1997. gada, kad viņa tika pie sava pirmā Oskara par lomu brāļu Koenu filmā Fargo. Toreiz viņa bija nospēlējusi policisti, uz kuras pleciem gūlās asiņaina krimināla ļembasta izmeklēšana. Divdesmit gados aktrises stils nav mainījies – šerps, ironisks, krampīgs. Uz viņas aicinājumu piecelties visām "oskaršova" dāmām publika reaģēja bez kavēšanās. Arī tā var uzsvērt, ka pasaule ir pelnījusi redzēt un dzirdēt Holivudas sieviešu stāstus un filmas.
Dižus pārsteigumus Oskars nesagādāja, vismaz galvenajās kategorijās ne. Holivudā strādājošā meksikāņu autora Giljermo del Toro melodrāmai Ūdens forma uzvara tika prognozēta, kaut tās īpašās kvalitātes ir diskutablas (tā saņēma galvenos Oskarus – kā labākā filma un par labāko režiju). Negaidīta bija Čīles filmas Fantastiskā sieviete uzvara labākās ārzemju filmas kategorijā, kurā bija spēcīgi konkurenti – gan zviedru režisora Rūbena Estlunda ironiskais Kvadrāts, gan krievu režisora Andreja Zvjaginceva dramatiskā Nemīlestība (ar Andri Keišu) u. c. Oskars atļāvās nebūt arī īpaši politkorekts, godinot klasiķus seniorus. Labākās dokumentālās filmas kategorijā uzvarēja Netflix producētā filma par krievu sporta dopinga fenomenu Ikars (skatāma www.netflix.com), nevis franču režisores leģendas Anjēzes Vardas Sejas, ciemi (Anjēze Varda saņēma goda Oskaru par mūža nopelniem). Šoreiz bez pārspīlētiem žestiem.