.jo es neticu tev, jo es neticu tev / taču sev – vēl jo mazāk_ (tulkojums mans, saglabājot oriģināla ritmu)? Kaut vai Saeimas vēlēšanu dienā – mēs ēdam no to rokas, par kuriem balsojam. Kā jau agrāk norādīju, es pēdējās divās vēlēšanās balsot negāju, jo uzskatu, ka „augšas” ir jāpiespiež saprast – ja negrib tērēt naudu referendumiem, tad ir jāmainās.
Šis raksts radās tāpēc, ka kādā Latvijas Avīzes rakstā ievēroju vārdu salikumu „šaura oficiozo rakstītāju (domāti rakstnieki – paskaidrojums mans, A.E.) grupiņa” un loģisku Liānas Langas refleksiju par to šeit.
Runa nav par raksta kontekstu, bet gan par apzīmējumu „oficiozs”. Šķiet, mums te ir problēma. Mūsu valsts ir tik jauna, ka prasīt prasās patriotisms un lojalitāte pret valsti, kas diemžēl bieži tiek sajaukta ar lojalitāti pret valsts pārvaldes sistēmu. Tas bieži vien nonāk pretrunā ar izglītota cilvēka pasaules uzskatu. Šķiet, ka pirms kāda laika es nesapratu, kādēļ mākslinieki, arī inteliģence, intelektuāļi agrāk atbalstījuši kādu politisku aktivitāti, bet pēc tam strauji nogājuši malā un vēl vairāk – drīz vien sākuši to kritizēt, ja vien paši šajā karuselī nav apmaldījušies un pamodušies valdošās koalīcijas rindās Saeimas sēžu zālē.
Acīmredzot, neviena politiska sistēma nav ideāla – čau, arī es esmu izgudrojis velosipēdu! Pazīstamu teicienu var pārfrazēt arī tā: „Valsts - mans draugs, bet patiesība dārgāka”. Ko lai es domāju par šo savu „draugu”, kam esot arī Aizsardzības ministrija? Ja izrādās, ka tā miera laikā pat nevar palīdzēt vienam cilvēkam, kurš uzkāpis pa tilta vantīm? Galvaspilsētas centrā. Kur helikopters, kur apmācītie cilvēki, kam būtu jāvar uzrāpties pa šīm vantīm? Tā vietā muld par kaut kādu atslēgu. Atslēga ir laba lieta, ja kaut kas jāpaņem no šķūnīša vai pagraba.
Atgriezīsimies pie dažādām akcijām, valdību un dažādu politiķu atbalstīšanām. Nāk prātā pasākums Likteņdārzā pirms Saeimas ārkārtas vēlēšanām, kur tika pausts atbalsts Zatleram viņa amata termiņa noslēgumā. Tur piedalījās arī mākslu, tostarp, rakstniecības pārstāvji un pārstāves. Tas pagāja, Zatlers pamatīgi izgāzās, bet ko mākslinieki? Neko. Un pareizi. Vai tad mēs gribējām, lai viņi turpina atbalstīt Zatleru valdības veidošanas procesā? Nē, jo tā jau bija pavisam cita situācija. Par sevi varu teikt, ka man sākumā simpātiska likās priekšvēlēšanu apvienība „Sabiedrība citai politikai”. Taču nu „Vienotībā” tā ir asimilējusies. Vai es gaidu ko lielisku no Štokenberga dzelzceļa problēmu risināšanā? Nezinu. Izdariet to, Aigar!
Nereti daļa pārmaiņās ieinteresēto cilvēku vēl iedalās dumpiniekos un revolucionāros. Ļeņins bija revolucionārs, un to viņš gaidīja arī no daudziem inteliģentiem. Taču vīlās un attiecīgi par tiem arī izteicās... Jo tie nebija revolucionāri, kuri dabūjuši varu, sāk vārīt citas, varbūt vēl lielākas ziepes, kas bieži nesader ar iepriekšējiem nolūkiem. Lai arī tā nesaukti, tie būtībā bija pasionāri (jeb pasionāriji), dumpīgie izglītotie cilvēki, kuri negribēja samierināties ar muļķību, gribēja panākt attīstību, bet, kaut ko panākuši, neparko negribēja uzsūkties jaunā sabiedriskā organismā, kuram ir no pudeles izlaista džina pazīmes. Vismaz bez refleksijas ne. Dažreiz no Latvijas politiķiem dzirdētais teiciens: „Bet ko tu pats? Nāc un dari!” neiet krastā. Jā, pie mums var ņemt un valdīt, un uzsūkties un sevi pazaudēt (vai arī otrajā dienā iet prom). Un dabūt pie siles arī citus savus draugus un paziņas. Pie mums vēlēšanu sistēma ir pilnīgi garām. Es negribu tautas vēlētu prezidentu, es gribu kvalitatīvu Saeimu, kurā puse tiktu ievēlēta no partiju sarakstiem un puse no vienmandāta apgabaliem.
Es apbrīnoju mūsdienu latviešu politiķu zemo pašcieņu un nepārliecinoši tēloto pietāti pret Satversmi, to nemainot. Vai tad toreiz tie bija kādi Lāčplēši, tie lēmēji, kaut vai tie paši tālaika prezidenti? Ja par Čaksti un Ulmani tā vēl varētu domāt, tad kāpēc man tā būtu jādomā arī par Zemgalu un Kviesi?
Nepārtraukts iekšējais dumpīgums, pasionārisms visbiežāk raksturīgs agnostiķiem. Jo ticīgie un ateisti vairāk ir revolucionāri. Tostarp, mākslinieka vai citādi izglītota cilvēka dumpīgums ir vienlaikus privilēģija un ciešanas pašam, kā arī lakmuss sabiedrībai.
Nekad neesmu bijis remdens, lai kā tas no ārpuses arī neizskatītos. Vienkārši, ja kāds ko jau dara, tad nav svarīgi, vai arī mans vārds tur parādās. Bet, ja citi nedara, tad jādara man un tev. Uzskatu, ka dvēseles miers man būs tikai kapā, un arī ne dvēselei, bet tikai miesai, no kuras dvēsele būs aizlidojusi. Aizspurgusi mocīties kaut kur citur.