Šādu "lamuvārdu" dzirdēju pirmo reizi. Neteiksim, ka, to uzzinot, mana trauslā bērnības pasaule sabruka. Drīzāk visa klase ieguva papildu apliecinājumu, ka skolotāja dzīvo kādā citā pasaulē nekā mēs pārējie, tas netieši norādīja, ka arī viņas mācītā valoda un literatūra attiecas uz citu pasauli, nevis mūsējo.
"Gadījumu" ar skolotāju Ivetu Ratinīku un Agneses Krivades dzejoli grūti izvērtēt (atkal tā Krivade, ar 100 g kultūras "skandālu" viņai nav gana…), jo patiesībā nemaz nav zināms, kas tieši nodarbībā notika un par ko bija izteikts aizrādījums, ja šāds aizrādījums vispār bija (sk. Filips Lastovskis Tikumības sardzē, Delfi, 28.09.2015.). Vai bija prātīgi izmantot vidusskolas literatūras stundā dzejoli, kurā minēti arī lamuvārdi? Es nezinu. Katrā ziņā nav tāda vispārpieņemta principa, ka skolā ar skolēniem var runāt visu, kas ienāk prātā. Taču vai šis ir tāds gadījums? Manuprāt, diezgan viegli uzminēt, ko skolotāja gribēja panākt – droši vien viņa gribēja piesaistīt skolēnu uzmanību un parādīt, ka literatūra ir laikmetīga un nav tikai par augstām tēmām, kurām ar viņu dzīvi nav acīmredzama sakara.
Vēl viena atmiņa no skolas man ir, ka krievu literatūras skolotāja uzdeva katram iemācīties kādu Vladimira Majakovska dzejoli. Es atradu tādu, kurā bija rindiņa (vienīgā, kuru no šī dzejoļa atceros): "Ja lučše v bare b…am budu padavaķ ananasnuju vodu." Nodeklamēju, skolotāja labvēlīgi pamāja ar galvu, un neatceros, vai biju uz to cerējis, bet arī viņas pasaule nesabruka, skola arī ne.
Tikumības sargu reakcija uz "gadījumu" ir saprotama un viegli paredzama. Arī viņiem ir sava funkcija sabiedrībā. Vai Jūlija Stepaņenko ir vārda brīvības ienaidniece? Es nezinu. Taču, ja viņas pieņēmums ir tāds, ka jānostājas kā korķim skolas durvīs, lai nosprostotu ceļu samazgām, kas no ārpasaules draud skolu applūdināt, tā, visticamāk, ir nesakarīga doma, jo balstās kļūdainā priekšstatā par skolu. Skola nav sienas un galdi. Tā nekad nav noslēgta no ārējās pasaules, norobežota no ielas. Katrs cilvēks, kas skolā ienāk, nes līdzi bagāžu – bezgala daudzas saites ar savu vidi, cilvēkiem, lietām, medijiem. Piebildīšu, ka Nila Ušakova paziņojums (Delfi, 05.10.2015.) arī ir dīvains, viņš norāda, ka jautājums par dzejoļa pieļaujamību pirmām kārtām ir atkarīgs no likuma – izglītības standarta. Manuprāt, tas liecina, ka Ušakovs dzīvē nav lasījis nevienu izglītības standartu, jo citādi zinātu, ka tas nekādā ziņā nenosaka, kādu dzejoli var vai nevar stundā izmantot. Greizam priekšstatam par skolu ir sekas. Problēma ir – nevis kā aizsargāt skolu no pasaules, bet gan – kā padarīt to būtisku dzīvei un dot skolēniem rīkus, kas viņiem ļautu patstāvīgi pasaulē orientēties. Tieši to, visticamāk, Iveta Ratinīka savā stundā centās darīt.
Acs