Ievas Jurjānes veidotā scenogrāfija – spoguļattēls, kas ataino divas vienādas askētiskas istabiņas ar ieplēstām papīra sienām, durvīm un gultu, lika atcerēties par Čaka dzejas krājumu Iedomu spoguļi. Cauri netveramajam laika stiklam klejoja literatūras skolotājs ar grāmatu sainīti rokā. Režisora Kairiša skatījums no pagātnes uz mūsdienām attrenca Čaka dzejas tēlus, ko iedzīvināja Latvijas Radio kora solisti – spilgtas, unikālas personības ar tādām pašām balsīm. Kairišs savos iestudējumos nereti uzvedas kā pretrunīgu vēlmju plosīts pusaudzis: kad situācija kļūst pārāk saldsērīga vai nopietna, viņš ātri savieno galējības – maigumu un brutalitāti, poētisko un vulgāro. Tas arī šoreiz atdzīvināja izrādi.
Dažbrīd šķita, ka Čaku esmu izlasījusi savādāk: tas pilnasinīgais tēvainis, kurš melnā uzvalkā ar baltu šallīti, mauzeri un kovboja platmali neaizmirstami brīnišķi izrēca alkas “turos es pie tevis kā es kaujā / turējos pie šautenes un kaskas”, – es viņu biju redzējusi kā jaunu zēnu, kas pārnācis no kara un guvis aizmiršanās mirkli kaļķu bālas un tievas kā slēpes meitenes klēpī. Tak nē – vīrieši un sievietes hotelī Atlantīda nav caurspīdīgi, no nāves nagiem izkrituši eņģeļi. Viņi visi te ir īsti. Ziedošas koķetes sapīpē uz kušetes, tērgā un lāpa ņieburus. Mīla mijas ar naidu, neprātīga uzdzīve ar splīnu, naži zib – ne tikai ostmales pašpuiku rokās, bet maigi glāstās arī pār skaistas sievietes kailām, atvērtām rokām. Nazis tiek izvilkts no vienas muguras pēc kaislīgas dejas, kad divus mīlētājus šķir vien plāna un mirdzoša sievietes kleita. Bet Čaka slavenā tautas dziesma Miglā asaro logs izrādes beigu daļā tika dziedāta aiz tukšas skatuves. Šķita, ka to atskaņo uz sienas plaiksnošā kāvu gaisma. Un, ko tur liegties, nav vērts – ne mēs mazāk kaisli, ne pasargātāki par Čaka dzejas varoņiem. Spēja just, nudien, ir vienīgais, kas vēl pietur pie dzīves.
Alkas un nazis – Maskata mūzikas zīmes. Viņam arvien paticis strādāt ar to bezgaltīro, spožo un plāno kā asmens, vizuļojošo virsskaņas reģistru, ko es nevaru jums vārdā saukt. Tā varētu dziedāt bulvāru liepas. Tā varētu skanēt svīru stīgas vakara saulē pār Rīgas jumtiem un torņiem. Akordeons un šī lokanā, augstumos zūdošā balss – tie uzreiz saistās ar Maskatu; es ticu, ka jūs zināt, par ko runāju.
Un, saprotams, pēc izrādes radās jautājumi, uz kuriem nespēju atbildēt.
Kurš un ar kādu nazi no Rīgas ir izgriezis ostu? Čaka dzejā osta ir neatņemama Rīgas sastāvdaļa, ekstātiskas dzīvības šūpoles. Ostu es izjūtu Tallinā, Liepājā, Ventspilī – ostu, kas ir pilsētas miesa, nevis mafijas kapenes. Bet Rīgas kartē dzīvas ostas nav.
Otra lieta – Latvijas izcilā māksla un slābais mākslas menedžments. Jau nedēļu pirms izrādes bija izpirktas it visas biļetes uz visām trim izrādēm. Vairāk nebūšot, varbūt rudenī. Izrāde izmaksājot pārāk dārgi, lai to rādītu. (?!) Elegantie tērpi, ko Ieva Jurjāne aizlienējusi un salasījusi kā kaleidoskopa mozaīku no malu malām, tiks atdoti atpakaļ. Spoguļi kaut kur saplaisās. Kas to visu dabūs atkal kopā?