Redzams, ka viņa kaut kur mērķtiecīgi dodas, tomēr viņas pašas neveiklais un apjukušais ķermenis viņu nodod. Ja ciešāk ielūkojaties fotogrāfijā, rodas sajūta, ka viņa ar skatienu atpaliek pati no sevis, maldoties Ņujorkas avēnijās un debesskrāpju ēnās. Viņa atgādina bēgošu figūru kāda sen aizmirsta mākslinieka nepabeigtā gleznā, kurš, gleznojot vientulību, aizmirsis tai uzzīmēt acis.
Olīvijas Lengas grāmata sākas ar fotogrāfiju, kas ir stāsta sākums. Apskatot fotogrāfiju, es priecājos, ka pirms tam neizlasīju grāmatas pirmo teikumu. Tāpat nopriecājos, ka aiz veca ieraduma neizlasīju arī grāmatas pēdējo teikumu. Labākie teikumi grāmatās dažkārt mēdz būt stāsta beigās. Tomēr, lai arī cik svarīgi ir stāstu pirmie un pēdējie teikumi, man daudz svarīgāka ir grāmatas smarža. Tas ir mans iepazīšanās rituāls ar grāmatu. Tikko izdotas, nelasītas grāmatas smarža nav sajaucama ne ar ko citu. Tāpat kā vientulība nav sajaucama ne ar ko citu, izņemot gadījumus, kad tuvredzības dēļ to gadās noturēt par mīlestību, bet visbiežāk cilvēki sev nezināmu iemeslu dēļ mīlestību notur par vientulību, un tam nav nekādu attaisnojumu. Koki plaukst, savus pumpurus nepaņem sev atpakaļ, dabai neeksistē viltus pavasari, savukārt cilvēkam pretēji dabas likumsakarībām viltus pavasari ir kļuvuši par dabisku stāvokli. Lielpilsētās, kur cilvēku skatienus ir ieslodzījušas neskaitāmas betona sienas, ir ļoti grūti noticēt kokiem sevī.
Cilvēks kļūst nepanesams pats sev, kā labprātīgi ieslodzījies kādā Edvarda Hopera gleznā, un aiz dažiem šādiem logiem mitinās nevis vientulība, bet cilvēki, kuriem vientulība ir māksla. Šādai mākslai nav nekāda sakara ar izmisumu, garlaicību un sevis nepanesamību, gluži otrādi – tas ir dzīvesveids. Vēlreiz apskatot fotogrāfiju ar sievieti melnajā mētelī, redzu cilvēku, kurš ir izvēlējies vientulību, nevis vientulību, kura ir izvēlējusies cilvēku.
Pirmajā nodaļā Olīvija Lenga raksta: "Nakts. Iztēlojies, ka stāvi kādas ēkas sestajā, sešpadsmitajā vai četrdesmit sestajā stāvā. Zem tevis atveras pilsēta ar tās neskaitāmajiem logiem, kas atgādina cietuma celles. Dažus logus ir nodzēsusi tumsa, bet citus skatienam atsegusi elektriskā gaisma. Iekšā, aiz logiem, ik pa laikam parādās cilvēki, ziedodami naktij savas privātās nomoda stundas. Tu viņus redzi, bet nevari viņiem pieskarties." Pēc tam viņa diezgan ātri atklāj, kāpēc no Anglijas nonākusi Ņujorkā – nelaimīgi iemīloties.
Es vēlreiz nopētu fotogrāfiju ar sievieti melnajā mētelī, un, kaut gan viņas skatiens nav redzams, es tagad zinu, ko viņa meklē vai cenšas aizmirst. Tā nav Londona, no kuras viņa atbraukusi, un tā nav Ņujorka, kurā viņa ir ieradusies. Tā ir kāda trešā pilsēta viņā pašā, kurā viņa nonāca, kad iemīlējās. Pilsēta, no kuras skatiens vienmēr vienu soli atpaliks, pilsēta, kurā neviens nekad nepaliek uz mūžu.
Edvards Hopers visu mūžu gleznās par modeli izmantoja savu sievu. Varbūt molberts bija vienīgā vieta, kur viņš spēja radīt savu pilsētu. Nevienam nepieejamu, taču laimīgu pilsētu. Hopers nemīlēja runāt, tāpēc interviju ar viņu ir ļoti maz, un tās neko neatklātu par Hopera pilsētu. Mākslas kritiķi uzskatīja, ka viņš glezno vientulību, bet, iespējams, viņš gleznoja mīlestību, un ota bija skatiens, kurš pieskaras nepieskaroties. Maigākais no ieročiem vientuļajās pilsētās.