Oktobra izskaņā gaidāma pirmizrāde režisores Lienas Šmukstes pirmajam iestudējumam Daugavpils teātrī - Pie klusiem ūdeņiem , informēja teātra pārstāvji.
Kad rakstu šo sleju, esmu tikko atgriezusies no pastaigas pa Valmieras mežu. Pastaigājoties pa takām gar upi, domāju, ko rakstīt. Ko izstāstīt. Un ko nevajag stāstīt. Kad rakstu šo sleju, ir vienkārša un saulaina maija svētdiena. Un Imanta Ziedoņa dzimšanas diena. Satikšanos ar viņu es nokavēju.
Lavierējot gar pārtikas veikala plauktiem, domāju par Sartra romānu Nelabums, kurā viņš raksta: "Pēdējo pāris nedēļu laikā ir notikušas pārmaiņas. Bet – kur? Vai tas esmu es, kurš ir mainījies? Ja nē, tad mainījusies ir mana istaba, pilsēta un pati daba. Man jāizvēlas."
Pretlikumīga anestēzija medicīnas iestādēs ir gandrīz neiespējama. Nekvalificēts anestezeologs šādās iestādēs netiek ielaists. Visi pacienti pirms operācijas ar slimnīcu paraksta līgumu par savu dzīvību. Tomēr tas, kas ir gandrīz neiespējams medicīnā, ir iespējams politikā.
Es domāju, tātad es esmu. Renē Dekarts XVII gadsimtā to pateica tikai vienreiz, bet cilvēki to atkārto atkal un atkal līdz pat XXI gadsimtam. Es atskatos, tātad es atceros. To saku es, bet to noteikti kāds jau ir teicis pirms manis.
Oktobris ir tas brīdis, kad cilvēks iekšēji sagatavojas tumsas laikam. Tumsa mūs visus sāk diriģēt bez izņēmuma, mēs kļūstam lēnāki, miegaināki un, iespējams, saprotošāki cits pret citu. Ziemeļu lielveikalos sāk parādīties pirmie mandarīni, fona mūzikā neizbēgami iezogas dziesmas par ziemu, salu un Ziemassvētkiem.