Kas mums ir, un ko mums vajag

Katra tāda iešana, īpaši pirmā reize, vienmēr nozīmē arī zināmu neērtības sajūtas pārvarēšanu. Kā katra uzdrīkstēšanās pieskarties jaunam citam. Mūsu kultūrā ir iegājies uzskatīt to par problēmu. Tāpēc man ir ieteikums, kas nemaz nav mans, – beidziet atvainoties par nekārtību mājās! Vairākumā gadījumu tās tur nemaz nav, tās nekārtības. Tur parasti ir sava īpaša kārtība, kuru histēriska uzkopšana nevis izceļ, bet drīzāk bojā. Ir taču arī tā sauktā radošā nekārtība. Un ir bērni. Kādu kārtību jūs viņiem mācāt, nikni vākdami kopā viņu radošo postažu un pie viena atvainodamies par to ciemiņiem?

Es, viesis, šādu atvainošanos uztveru kā priekšlaicīgu uzbrukumu, kas maskēts kā aizstāvēšanās. "Lūdzu, ņem vērā, cik augstu es vērtēju kārtību," jūs ar to sakāt. Tā brīdināts, es pilnīgi noteikti izdarīšu kaut ko šķērsām un pretēji noteiktajai kārtībai. Vispārējo trauksmi tas tikai vairos. Jo katrs viesis taču pats par sevi ir novirze no normas, solis prom no ikdienas kārtības. Tas ir risks, ko es vērtēju augstāk par iedomātu kārtību. Jūs izrādāt godu tam, kuru ielaižat savā teritorijā, bet nez kāpēc jūtaties pelnījuši negodu par kaut ko, kas jūsos šķietami nav kārtībā. Kas es, laipni ielaists ciemiņš, tāds esmu, lai jums to pārmestu! Jā, izmazgātas grīdas, izvēdinātas telpas un svaigi griezti ziedi ir kārtība, ko ir vērts praktizēt, arī negaidot ciemiņus.

Man, piemēram, patīk, ka lietas stāv taisnā leņķī cita pret citu. Es ar baudu pamanu, ja pie citiem tā arī ir. Taču būtu dīvaini, ja jūs speciāli un ar lepnumu pievērstu tam manu uzmanību. Mēs visi zinām, cik liela daļa dzīves tagad paiet, cilvēkiem vergojot kapitālam un mēģinot pieslīpēties visos kanālos tiražētajai stereotipiskajai normālībai. Un cik maz vietas un laika atlicis pilnīgi privātai un nepiespiestai paša kārtībai, kas nav ieliekama sociālajos tīklos. Tāpēc nevajag atvainoties!

Un beidziet būt tik tīrīgi! Tas arī ir pasīvi agresīvi un kaitē jums pašiem tīri fiziski. Mēs neesam sterili manekeni, bet bangojošas mikrobu kolonijas. Tādu mūsu nemaz nebūtu, ja ne baktērijas. Publisko telpu dezinfekcijai, protams, ir jēga, bet vai esat domājuši par to, ka dezinfekcijas kults īstenībā ir centieni izskaust jebkuru citas personas klātbūtni vietā, kas būtībā paredzēta sava privātuma pārvarēšanai un iešanai cilvēkos? Mums mutē ir vairāk baktēriju nekā uz šķietami netīras poda malas. Atcerieties tos retos baudas brīžus, kad ar sakārtošanu varēja nesteigties. Īpaši reizēs, kad nekārtībai bija līdzzinātājs vai pat līdzvainīgais, kurš jūs nekad nenodotu. Bet tiešām nenodotu. Mūsu nebūtu arī bez visām tām jukām un nekārtības, ko rada patiesa tuvība. Atmetiet šo kārtības mīlētāja pasīvo agresivitāti. Jūs neesat vainīgi. Un neesiet tik kopti! Kopts nav tas pats, kas krietns un labs.