Klusuma dziļums

Nu tur jau tā lieta, ka mēs esam dažādi, un kas der vienam, neder citam :) Atgriežoties pie klusuma tēmas, ir cilvēki, kuri pat baidās no klusuma, viņiem ka tikai kaut kas grab, vienalga vai tā būtu mūzika telefonā, radio mašīnā vai televizors mājā :( Un mani dažreiz tracina skaļā mūzika restorānos, kafejnīcās, lielveikalos, un tagad bail pat iedomāties, kas sāksies tūlīt pēc valsts svētkiem - atkal mēneša garumā būs jāklausās džinglbelli :((( Es protu nedzirdēt, bet dažreiz ir tik skaļi, ka vienkārši nevar nedzirdēt :( Un priekš kam tas viss???

Junona, pakalkulējiet un turpiniet un tas, manuprāt, ir labi. Tik pat labi, kā neturpināt un tas tāpēc, ka mēs esam katrs citādāks un tas arī ir labi, pat ļoti labi.

Un kur es būtu teikusi, ka es turpinu??? Šādos brīžos daudz kas var ienākt prātā, bet tad es, lūk, veicu iepriekšminētās darbības - mierīgi pārdomāju, pakalkulēju un nomierinos :)

Protams, ka ir bijis, gan ļoti reti, jo man arī tas, kas nepatīk, rosina apsvērt manu dalību tā nepatīkamā veidošanā, taču, ja patiešām pieriebjas, tad es neturpinu līdz nākamajai reizei.

Senais, Tev tiešām nekad nav tā bijis, ka viss pieriebjas??? Tās ir cilvēciskas emocijas, kuras, bez šaubām, pāriet. Ja Tev tā nav, tad Tu esi kaut kāds robots :(

Junona, kā var viss pieriebties? Viss!? Taču, ja tā, ja tas noved pie kalkulēšanas, tad spēkā 2014.11.05 17:09, teiktais. Patīk tas vai nē.

Senais, kalkulācija notiek tikai tādos brīžos, kad viss pieriebjas, apmēram reizi 15 gados :)

Junona, kad sāk kalkulēt + un - kopdzīve ir beigusies un palikusi tikai sadarbība.

O, kā te pēc mana parauga dievu niki birst kā no pārpilnības raga :))) Minerva, kurā vietā Tu izlasīji, ka es ciešu??? Redzi, ar to laulību ir tā, ka faktiski izšķirties var vienmēr, un es nenoliegšu, ka man šo 35 gadu laikā ir bijušas reizes, kad es pilnīgi nopietni esmu gribējusi to darīt. Bet tad es pārdomāju un saskaitu plusus un mīnusus, respektīvi, ko iegūšu un ko zaudēšu, un man kaut kā vienmēr ir sanācis, ka to plusu tomer ir vairāk :))) Un tā kā es arī neesmu nekāds zelta gabaliņš, tad viss jau nostājas savās vietās :)

Ja Jūs abus palasa, rodas jautājums, priekš kam tad vispār tā ciest, lai dzīvotu tajā nelaimīgajā laulībā? Nabaga seksisti zevi cieš no tā, ka tikai kāda desmitā daļa sievu spējīgas uz (acīmredzami vienpusīgiem) kompromisiem, kamēr Junonai nesaprotamu iemeslu dēļ (jau nedaudz labāk) abām pusēm nez kas jāpiecieš, lai nodzīvotu laulībā. Kāpēc tad vispār tajā laulībā tik ļoti vajadzīgs nodzīvot? Lai nebūtu viens? Diezgan nožēlojama motivācija. P.S. Taisnības labad jāpiebilst, ka "kompromiss" ir nepieciešams jebkurās ilgstošākās attiecībās, ne tikai laulībā. Bet tajās citās attiecībās, piemēram, darbā vai kur citur, partnerus neizvēlas. Kompromiss kā neizbēgamība ir nedaudz saprotamāks. Laulība nav nekas tik oblīgāts, lai tās dēļ izdabātu zeviem. Labāk būt brīvai muļķei, nevis gudrai, pašpietiekamam muļķim pakļautai sievai. Jo tāpat ir skaidrs, kura no abām, neskatoties uz zeva seksistiskajiem, senilajiem priekšstatiem, ir patiesībā ir gudra, kura - muļķe.

Zev, es tieši to pašu varētu pateikt par vīriem :) Bez kompromisa 35 gadus laulībā nenodzīvot :)

Kompromiss ir viena no vislielākajām sievu gudrībām, diemžēl piemīt vien retai!