Mēģinu sevi iztēloties pamodušos tik nežēlīgi agri. Man nesanāk to pat iztēloties. Bieži ir gadījies palikt nomodā līdz pulksten četriem, bet laiks no trijiem līdz sešiem man drīzāk atgādina Maļeviča kvadrātu. Tas ir diennakts visklusākais laiks, kuru parasti pavadām dziļā miegā, bet pāvestam tas ir klusuma vizītes laiks, kuru viņš pavada lūgšanās.
Aglonā jāierodas līdz diviem, kā rakstīts ielūgumā, kuru man iedod mamma. Kad jautāju, vai visiem latviešiem ir tādi ielūgumi, mamma atbild, ka nezinot. Ēdot savu desmaizi, sāku domāt, ko gan pāvests ēd brokastīs. Vai viņam vispār ir laiks brokastīm. Vatikānā, piemēram, oficiālā maltītē nepasniedz makaronus ar tomātu mērci, savā ziņā tomātu mērce tur pat ir aizliegta, jo vienā brīdī var sabojāt kardinālu un citu garīdznieku amata tērpus. Tā kā Vatikāns atrodas Itālijā, ir pavisam skaidrs, ka pāvesta ēdienkarte sastāv no pastas. Pāvests Francisks ir pazīstams ar savu vienkāršību it visā, tāpēc šad tad viņš savam šefpavāram, kurš viņam gatavo ārvalstu vizītēs, neļauj gatavot pusdienas un uztaisa tās pats. Vēl Franciskam patīkot pusdienot viesnīcās. Viesnīcu ēdamtelpas ir anonīmas, tajās mēdz brokastot visu tautību pārstāvji, un tajās vienmēr var cerēt uz netraucētu maltīti vienatnē un klusumā.
Režisors Ingmars Bergmans vispār mēdza ieturēt maltītes vienatnē un aiz slēgtām durvīm. Man klusums ir ikvienas maltītes vēlamākā sastāvdaļa. Pusdienošana kafejnīcās rada iluzoru iespaidu, ka ēdot cilvēki arī komunicē, taču patiesībā katrs cer paēst pats savā klusumā.
Pēc brokastīm mēs, lietussargus un visos asos priekšmetus atstājušas mājās, dodamies ceļā uz Aglonu. Svētā mise pāvesta vadībā sākas plkst. 16.30. Pretēji gaidītajiem sastrēgumiem uz ceļa Aglonas virzienā ir vien dažas mašīnas. Kad iebraucam Aglonā, viss mainās, acu priekšā, kā iznirusi no nekurienes, parādās automašīnu kolonna. Kad noparkojam mašīnu pie Aglonas domes ēkas, ir pienācis pusdienlaiks. Sāk gribēties pastu, bet sarunājam, ka paēdīsim pēc mises. Līdz tās sākumam palikušas divas stundas. Pirms ieiešanas Aglonas bazilikas laukumā gatavojos pārbaudei, turot rokās pasi un ielūgumu, tomēr ielūgumus un pasi neviens tā arī neliek uzrādīt. Laukumu lēnām piepilda cilvēki, es kādu brīdi skatos tikai uz Mazo baziliku (basilica minoris), kā to reiz nosauca pēdējais tās baltais tēvs.
Virs bazilikas briest tumši zili mākoņi, bet varbūt tie ir tik tumši, jo bazilika ir tik balta, ka, uz to ilgi skatoties, sāk žilbt acis. Uz mums visiem no bazilikas iekšienes raugās Dievmāte Brīnumdarītāja, kuras svētbildi XVIII gadsimtā uz Aglonu atveda no Viļņas. Palēnām laukums piepildās, un, kad ar helikopteru ierodas pāvests, sāk līt. Kamēr gandrīz divas stundas plosās klusums, mēs visi stāvam lietū. Klusuma vizītes laikā galvenie viesi esam mēs paši sev, un pāvests Francisks gluži kā diriģents diriģē mūsu sirdis. Visstiprākā ticība ir klātbūtne, un mises beigās es sirsnīgi sarokojos ar cilvēku, kuru nekad mūžā neesmu redzējusi.
Pēc mises mēs visi dodamies mājup. Cilvēki negrūstās, neskrien, viņi iet cits citam līdzās. Domu un klusuma pilni, kā izlijuši putni. Pa ceļam uz auto ieskrienu Aglonas kafejnīcā un pasūtu tēju. Aiz manis ir gara rinda. Kāds onkulis nosaka, ka pēc dievkalpojuma ir jāierauj viens graķītis. Es pasmaidu un gandrīz apdedzinu mēli ar karsto tēju. Traucoties tumsā un lietū pa šoseju, mēģinu iztēloties, kāda būtu pasaule, ja katra diena būtu kā dievkalpojums Aglonā. Ja cilvēki katru dienu mācētu būt tik uzmanīgi un pilni ar klātbūtni. Šoseju Aglona– Rīga 24. septembra vakarā piepildījušas auto kolonnas un sarkanu uguņu jūra. Un tā vietā, lai kaut uz mirkli apstātos, mēs visu laiku steidzamies tumsā.