Turklāt ne jau šādi tādi vasaras estrāžu mūzikli. Mākslas pikniks Lūznavas muižā, Valmieras Vasaras teātra festivāls, Cēsu Mākslas festivāls, Liepājas Mākslas forums, festivāls Sansusī, Dirty Deal Teatro desmitās dzimšanas dienas svinības, LNSO vasarnīca, Ezera skaņas, laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls Re Rīga!, festivāls Homo Novus – tie ir tikai daži no notikumiem, no kuru skaņas vien siekalas saskrien mutē. Katrā no tiem daži piedāvājumi ir tādi, ka sevi vairs necienīšu, ja savu miesu turp neaizvilkšu. Taču miesa negrib skriet, tā grib mierīgi un gudri, prātīgi un laikmetīgi lēni visu izgaršot, jo tieši uz to arī aicina daļa no kārdinošajiem notikumiem.
Ir lieliski, ka kultūrai ir tik daudz naudas. Varbūt nav naudas, bet pircēju ir tik daudz, ka var atpelnīt ieguldīto. Ir lieliski, ka ir izvēle un konkurence, – līmenis aug, un man jātiek vaļā no provinciālisma, kas, īpaši neanalizējot, liek ēst teju vai visu, kas daudz maz atbilst dejas kritiķa interesei, – visu, kas kustas.
Tomēr nevaru nedomāt par pārpilnības sekām. Par to, ka pārmēra dēļ galvenā uzmanība tiek labākajiem "pīār"produktiem. Par to, ka daudzuma un vasaras režīma dēļ pietrūkst kritiķu, kuri padomā un uzraksta. Ja arī uzraksta, nav laika lasīt, jo jāskrien atkal ēst nākamo kārumu. Par to, ka izvēles daudzums liek neizvēlēties nemaz, izvēlēties ērtāko dienu vai vakaru, nevis visu pamest, lai tiktu pie tā mākslas darba, kuru jau tik sen gribēju nobaudīt. Brīžiem jūtos kā izvirtis romietis, kurš vārtās delikatešu kaudzē un domā tikai par to, kā lai vēl izbrīvē kuņģī vietu un kā lai pārēšanās apstākļos tomēr saglabā garšas un smaržas nianšu izjūtu.
Biju restorānā, kur dod knapas. Jauns koncepts. Īsti ēdieni, tikai ļoti mazās devās. Uzkodu veidā var apēst divas zupas, pastēti un ravioli, salātus un rasolu, divus otros, gaļu un zivi, un vēl trīs saldos. Un vēders nemaz tik pilns netiek. Varbūt arī kultūras patēriņā jāpielieto knapu metode – pašņakāt drusku tur, drusku šur, pārtraukt uzreiz, kad sāk garšot, un ķerties pie nākamā ēdamā? Neesmu gan droša, ka tie, kuri pasniedz mākslu, grib manī tādu knapsieriņu redzēt. Varbūt labāk, lai es kā Ērmanītis atrotītām piedurknēm stumju iekšā vēl vien cūciņ’, līdz jūtu, ka esmu līdz kaulam sajutusi cūkgaļas būtību. Lai gan tad nākamajā vasarā varu pāriet uz vistiņām.
Nezinu, kā ir labāk, nezinu, ko īsti no manis gaida rīkotāji, izņemot to, lai viņus pamanu pirmos un pērku biļetes. Bieži gan knapas ir neizdevīgi pirkt. Pērc visu, maksā lētāk. Negribas par desmit gramiem maksāt tikpat, cik par kilogramu. Ņemu kilogramu. Kuņģī ielien desmit gramu, bet kultūras pieredzes blociņā atzīmēju kilogramu. Viss kārtībā. Kultūrknapu metode darbojas.
spaiderturtle