Dziesma latviešu valodā Eiropas Parlamenta sēžu zālē, kuru dzied ministre tautastērpā, – nevienas citas valsts pārstāvis nevarēja palepoties ar tik konsekventu, tautas tradīcijas nepastarpināti atspoguļojošu uzrunu – priekšnesumu – kā Latvija. Pagājušajā nedēļā Briselē notikušajā augsta līmeņa konferencē Kultūras mantojums Eiropā: savienojot pagātni un nākotni kultūras ministre Dace Melbārde ar dziesmas Stāvēju, dziedāju trim pantiem izcēlās un apliecināja, ka Dziesmu un deju svētku tradīcija visās Baltijas valstīs ir dzīva. Taču šādu konkrētu piemēru, kā kultūras mantojums tiek saglabāts Eiropā, bija samērā maz.
Toties daudz bija aizplīvurotu, simbolu un mājienu valodā izteiktu bažu par Eiropas nākotni, arī kultūras vērtību saglabāšanas kontekstā. Gētes institūta ģenerālsekretārs Johanness Ēberts runāja par tādu iedzīvotāju piesaisti, "kas uzauguši ar citu naratīvu", un neba viņš vienīgais tiešāk vai caur puķēm pieminēja bēgļus. Daudzās runās skanēja bažas par nacionālisma atdzimšanu. Bija runas par stāvēšanu krustcelēs un atvadām no vecās, bagātās pasaules. Un vai nu sakritības, vai simbola aktualitātes dēļ par krustcelēm Dziesmu svētku dalībniekiem veltītajā videouzrunā svētdien izteicās arī Latvijas Ministru prezidents Māris Kučinskis, ar to gan, iespējams, domādams ko citu – vēlēšanu tuvumu.
Interesanti ir modelēt, kas notiktu, ja mūsu ministre tiktu nolikta aci pret aci ar Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera izteikumu par "idiotismu, kas izpaužas kā šaurpierīgs nacionālisms". Vai viņa politkorekti noklusētu faktu, ka pārstāv izteikti nacionāli orientētu politisko spēku? Vai piekristu vairāku runātāju – to vidū diriģenta Daniela Barenboima – izteikumiem, ka nacionālisms un patriotisms nav viens un tas pats? Vai gluži otrādi – lietotu tikpat pārliecinošus argumentus kā tos, ar kuriem pamatoja latviešu dziesmas spēku un mīlestību, neaizmirstot multikulturāli pieminēt arī Mārtiņu Luteru un Morāvijas mūkus.
Mūzikai, bez šaubām, ir spēks. To Eiropas Parlamenta ēkā apliecināja arī bērni un jaunieši no projekta Europa in Canto, izpildot fragmentus no Džuzepes Verdi Aīdas, turklāt paralēli dziedāšanai darīja to arī zīmju valodā, jo projektā tiek iesaistīti nedzirdīgi bērni. Daniels Barenboims pauda satraukumu par to, ka visā Eiropā mūzikas stundas pazūd no skolu mācību programmām, un šim satraukumam noteikti labprāt pievienotos ne tikai Saeimas deputāts un diriģents Arvīds Platpers, bet arī citi latviešu diriģenti, domājot par Dziesmu svētku pēctecību. Eiropas politiķu cerības, ka skaistums, respektīvi, kultūras mantojums, ja ar to iepazīstinās iespējami plašāku cilvēku loku, glābs pasauli, ir vienlīdz skaistas un trauslas.
Dziesmu svētku gājienā labi jutās visi, arī japāņi, krievu folkloras kopas, diasporas latviešu kolektīvi. Un viņi visi kopā stāvēs un dziedās augstajā kalnā. Taču zemapziņā atcerēsimies, ka arī šis kalns stāv krustcelēs.
Paulas Jēger-Freiman rēgs