Pašdarbību raksturo entuziasms, prieks un pieejamība, tāpēc daži profesionāļi tiecas "celt līmeni" caur aukstumu, augstumu un distanci. Ar profesionālisma kūju vēl var atgaiņāties no visa "nepareizā", neērtā un ārpus rāmjiem esošā. 29. aprīlī notiks Dejas balvas pasniegšanas ceremonija. Pirmo Dejas balvu par mūža ieguldījumu saņems Uldis Šteins – unikāla personība Latvijas dejā. Cilvēks, kurš uzsver, ka ir amatieris, un balvu uztver kā apbalvojumu pašdarbības dejotājiem. Vai te nav noticis kāds pārpratums, jo Dejas balva taču ir "augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā"?
Žūrijas paradoksālais lēmums parāda Dejas balvas kā nozares pazinējas un vienotājas misiju un runā par vērtībām mākslā kopumā, kas ir ārpus biedra kartēm un diplomiem. Uldis Šteins dod mums iespēju svinēt tautas mākslas spēku, atgādina par skaisto un reizēm arī aizkustinoši smieklīgo pašdarbības entuziasmu, un vienlaikus viņš runā par laikmetīgu un globāli aktuālu skatījumu uz procesiem skatuves mākslās un sabiedrības vērtībās: "Nebūs forši, ja vienu un to pašu deju visi dejos absolūti identiski, kas pēdējā laikā nāk modē. Nedrīkst, tā nav pareizi? Kāds var pateikt, kā pareizi jāspēlē Bēthovens, Čaikovskis vai Emīls Dārziņš? Pašdarbības jēga ir tāda, ka vienu un to pašu deju katrs kolektīvs, katrs vadītājs saprot citādi, pasniedz citādi, un arī cilvēki, kas sēž zālē, neskatās boksu, kur vienu dabū gar zemi, vai maratonu, kur kāds atskrien pirmais. Katrs izjūt citādi, svarīgi ir, lai izjūt" (26. marts, LR1 Kultūras rondo).
Gluži kā sarunāts, līdzīgu domu pauž Starptautiskās dejas dienas 2019 vēstījuma autore, laikmetīgās dejas horeogrāfe un dejotāja no Ēģiptes Karima Mansura: "Es aicinu visus dejot savu iekšējo patiesību, jo šīs iekšējās patiesības izraisa iekšējās revolūcijas, un tas ved uz īstām pārmaiņām pasaulē."
Deja ir cieņa, mīlestība un interese par ikvienu ķermeni, par ikviena indivīda iekšēji dziļi izjustajām patiesībām un to izpausmi. Kopā būšana un dzīvā pieredze ir tas, kas piemīt gan solo darbam pāris kvadrātmetros, gan padsmit tūkstošiem stadionā. Dejotāju pēc nāves kolekcionāri skapī, visticamāk, neliks. Deja ir kā smilšu mandala. To ir gandrīz neiespējami jēdzīgi atdalīt no gaistošā mirkļa. Globālais tīmeklis deju padara redzamu, tomēr atņem tai dzīvo dejas sirdi. Būt vienā laikā, telpā, sajust elpu, spēku, trauslumu, klātbūtni, risku, piepūli, atvieglojumu un pieņemšamu. Atzīt un pieņemt, ka neesam visvareni totālā kontrolē pār katram atvēlēto unikālo ķermeni. Nav svarīgi, kurš atskries pirmais vai kuram stiprāka dūre. Svarīgi ar entuziasmu visiem kopā būt. Un, jo skaļāk kāds uz mums kliegs: "Kas tad tā par pašdarbību!", jo labāk!
it kā pareizi