Gadam beidzoties, pieķēru sevi pie reālas sajūtas, ka vismazāk gribas rakstīt "celsmīgas slejas", jo, liekas, laiks ir iedzinis stūrī – jebkura vērtību apliecināšana pašai izklausās liekulīgi, lai neteiktu – šķebīgi. Raķetes nav un nav iztērētas, bet vārdi ir. Gribas nerunāt, nerunāt, nerunāt, kamēr apaudz ar atpestījošu klusumu un sāc sajust sevī sariešamies kādu domu skrandu, sajūtu, pieredzi, kaut ko savu, ne viedtālruņa algoritma acīs iebāztu. Kā pa īstam just līdzi citu bēdām un nelaimēm, pašam neiedzīvojoties nepārejošā trauksmes sajūtā? Arī to nemitīgi ir vaicājis aizvadītais gads.
Lieku smukā kastē digitālās brīvdienas un dāvinu jums, uzticīgais KDi lasītāj. Novēlu bez vainas sajūtas kārtīgi atpūsties, lai ko tas jums katram nozīmētu. "Bez vainas sajūtas" saku tāpēc, ka, visticamāk, daudzi no mums pēc 24. februāra ir pūlējušies pārskatīt savas komforta robežas un jutušies neērti, pieceļoties saules pielietā, siltā istabā un vakarā sēžot ar draugiem kādā krodziņā. Bet par to es neesmu tiesīga runāt, jo zeķes karavīriem tā arī neuzadīju – ne parastās, ne tās pogājamās, ievainotajām kājām. Turklāt, kā Kauņas 2022 noslēguma konferencē Eiropas ideja teica baltkrievu filozofs, Eiropas intelektuālās vides autoritāte Anatolijs Mihailovs, "šobrīd pasaulē konferenču par to, kā palīdzēt Ukrainai, ir par daudz". Ar to domājot, ka parunāt un paraudāt par Ukrainas ciešanām bez reāla seguma un rezultāta, starpbrīdī iemetot mutē kanapē maizītes, varbūt ir lieki. Godīgāk būs, ja arī es par šo tēmu paklusēšu.
Skaidrs, ka neviens nevienam nevar palīdzēt, ja pats ir spēku izsīkumā. Tāpēc vēlreiz atgriežos pie viena no galvenajiem jautājumiem, ar kuru, kā esmu novērojusi, sastopas gandrīz visi man pazīstamie cilvēki. Kā sadzīves jezgai (e-pastiem, atskaitēm, sapulcēm, rēķiniem, iestrēgušiem remontiem, visam, kas salūst nelaikā, utt. u. t. jpr.) neļaut sevi iesūkt kā purvā? Lai mēs spētu pildīt savus pienākumus un solījumus ar pilnu atdevi, lai rastos oriģinālas idejas un pārgalvīgi projekti, bet pusnaktī, kad pēdējiem spēkiem esam nosūtījuši pašreklāmai video par "šo kluso laiku, kad apstājāmies" un "miera brīžiem kopā ar savējiem", pašiem pietiktu vēl spēka aizvilkties līdz gultai.
Vienlaikus lieku lielā kastē un dāvinu jums garas, mierīgas, no pārpratumiem atpestījošas sarunas, kas nomierina, atbrīvo un dod spēku. Vai atkal tās otras, kas izsmīdina un uzbukņī jaunu enerģiju, mijiedarbojoties ar citiem. Redakcijā esam atgriezušies pie plānošanas sapulcēm klātienē vienreiz nedēļā. Esmu ievērojusi, ka šajā vienīgajā tikšanās reizē kolēģi ir kļuvuši runīgāki. Visiem ir skaidrs, ka pastrādāt redakcijā īsti nevarēs, bet šāda iztriekšanās pie "ciema akas" tomēr ļoti uzmundrina.
Un tad nāk tāda maza, maza kastīte. Es dāvinu jums īstu prieku. Tādu tikai jūsējo, kas neatrisinās nevienu pasaules kataklizmu, bet jūs smaidīsit savu saulaināko smaidu, it kā krūtīs kā bezgalības zīme būtu ieritinājies dzeltens kaķis no tīras gaismas.