Grāmatnīcu un salonu plauktus gada nogalē piepilda gan funkcionāli vienkārši, gan konceptuāli skaisti laika plānotāji. Piedāvājums ir tik plašs, ka grūti neapjukt. Tomēr to būtiskākais potenciāls slēpjas tajā, ka tie visi ir tukši. Tādas tabulae rasae. Tikai mūsu rokās ir tas, ar kādu saturu mums doto laiku – visu nākamo gadu – aizpildīsim. Aktuāls kļūst arī jaunā gada apņemšanos fenomens. Nule saņēmu dāvanā zīmuli, uz kura rakstīts: "Dari to, kas tev patīk". Manuprāt, tas ir vislabākais novēlējums. Jo cilvēkiem raksturīgi dzīties pēc vajadzīgā – karjeras, peļņas, atzinības u.tml., kas ir mūsu sabiedrības sastāvdaļas. Tomēr laimīgi varam būt tikai tad, kad darām to, ko patiešām vēlamies, un peļņas faktors tad kļūst sekundārs.
Pirms kāda laika mani satrieca kaut kur lasīta atziņa, ka vairākuma cilvēku lielos mūža sapņus varētu sasniegt pāris nedēļās vai mēnešos, ja vien sāktu uz tiem tiekties. Aizbraukt uz kādu tālu zemi, iemācīties kaut ko jaunu, palidot aerodiumā, izdarīt kaut ko labu – kaut vai uz dienu pieteikties par brīvprātīgo, ziedot grūtībās nonākušajiem utt. – tas viss ir rokas stiepiena attālumā. Ja vien šo roku pastiepj. Kamēr mēs tikai sapņojam, mēs savam sapnim netuvojamies, mēs par to tīksmināmies tikai savās vīzijās, un tāpēc tas ir sapnis. Tiklīdz sāksim rīkoties, lai sapni piepildītu, tas kļūs par realitāti. Esmu pārliecināta, ka realitātei nav jābūt paciešamai ikdienas rutīnai, no kuras atkarīga mūsu eksistence, un no tādas realitātes var izrauties tikai sakostiem zobiem izpelnītā atvaļinājumā. Kad es daru to, ko patiešām vēlos (un es šeit nedomāju kādu anarhistisku neierobežotību), mana realitāte sasniedz sapņa laimības auru.
Ģimenē nolēmām uzrakstīt, ko mums patiktu darīt jaunajā gadā un kā nonākt līdz tā darīšanai, nevis tikai iztēloties sevi darām to, kas patīk, bet ikdienā darīt ko pavisam citu, kas ienes peļņu, taču sagandē pašsajūtu, rada stresu un laupa laiku. Tādējādi jaunais gads jau iegūst apveidus kā trauks, kurā ieliet savu enerģiju un no kura tā neizšķiežas, iztekot caur plaisu.
Nolēmu pārlapot 2015. gada plānotāju. Dažas literāras skices, piezīmes par iespaidiem un tēlu uzmetumi. Dēla zīmējumi mazāk aizrakstītajās lapās, kurus viņš iezīmējis brīžos, kad jāuzvedas klusi, bet kļuvis mazliet garlaicīgi, – te ir Pēterbaznīca un Prozas lasījumu Baltijas autoru viesu vakara telpas zīmējums ar krītošo prožektoru. Teātru, koncertu, vakariņu, festivālu, zobārstu, higiēnistu, logopēdu, endokrinologu, terapeitu apmeklējumu laiki; nodarbības, treniņi; rakstu, recenziju, darbu iesniegšanas termiņi; draugu svarīgie notikumi – atklāšanas, izstādes, diplomdarbu aizstāvēšanas, dzimšanas un vārda dienas, draugu bērnu dzimšanas un vārda dienu tematiskie burziņi; pagalma svētki, dārza svētki, pārgājieni, ceļojumi, sapulces, sēdes, solfedžo pieraksti, iepirkumu saraksti, viesu saraksti, inventāra saraksti, maksājumu summas, telefonu numuri, vārdi, starppilsētu satiksmes grafiki, lapiņas, uzlīmes, biļetes... Viss aizvadītais gads atritinājās kā rullī satīta kinolente. Tomēr vesels gads manas dzīves noritējis starp plānotāja ierakstiem, un tas nedz nav, nedz varētu tikt fiksēts dienasgrāmatas veidā. Atskārtu, ka es daudz ko neatceros. Lielāko daļu, kas ar mani noticis, es neatceros. Es atceros mazāko daļu. Bieži vien tie ir spēcīgākie iespaidi, kad notikums it kā izgaismojis manis pašas būtības nepilnību pret mutuļojošās pasaules fonu, kuram esmu pārslīdējusi kā deformēta un ķēmīga ēna. Nākamo gadu es dzīvošu tā, lai kāds, savelkot tā bilanci 2016.–2017. gadu mijā, atcerētos kaut vienu mirkli, kurā esmu pārslīdējusi kā gaismas laukums.